7. Article

Atlīdzināšanas likumu Saeima pieņēma 2005. gada 2. jūnijā, un tas stājās spēkā tā paša gada 1. jūlijā. Likuma mērķis saskaņā ar tā 1. pantu ir nodrošināt privātpersonai Satversmē un APL noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas tai nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību. Likumprojekta anotācijā, raksturojot situāciju pirms likuma pieņemšanas, norādīts, ka nav noregulēts jautājums par to, kādā kārtībā un apmērā valsts pārvaldes iestādes sedz personām zaudējumus, kas tām radušies sakarā ar šo iestāžu privāttiesisko un publisko darbību, tātad pašreizējā kārtība neveicina pēc iespējas ātrāku personai nodarītu zaudējumu atlīdzināšanu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā (sk. likumprojekta Nr. 931 anotāciju http://www.saeima.lv/saeima8/reg.likprj, aplūkots 2010.gada 8. jūnijā). Ministru kabinets 2007. gada 14. jūnijā iesniedza Saeimai likumprojektu "Grozījums Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā" (reģ. Nr.376/Lp9) (turpmāk - Likumprojekts). Likumprojekts paredzēja izdarīt grozījumu Atlīdzināšanas likumā un izteikt tā 7. panta trešo un ceturto daļu šādā redakcijā: "Mantiskais zaudējums ir arī zaudējums, kas saistīts ar administratīvā akta atcelšanu, iestādes faktiskās rīcības novēršanu vai tās seku likvidēšanu, zaudējuma samazināšanu vai likvidēšanu. Par mantisko zaudējumu neuzskata laiku un pūles, ko privātpersona veltījusi konkrētās lietas risināšanai. Mantiskais zaudējums neaptver arī izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību." Likumprojekta iecere bija šāda: Atlīdzināšanas likuma 7. pantā noteikt, ka mantiskais zaudējums neaptver juridiskās palīdzības sniegšanas izmaksas. Likumprojekta anotācijā citastarp norādīts, ka "saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 6. pantu tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes prettiesisko rīcību un cietušajam nodarīto zaudējumu pastāv tieša cēloņsakarība - objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās radītajām laika ziņā sekojošajām zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada un nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas. Cēloņsakarība nepastāv gadījumā, kad tāds pats zaudējums būtu radies arī tad, ja iestāde būtu rīkojusies tiesiski. Līdz ar to jāsecina, ka cēloņsakarība starp iestādes rīcību un juridiskās palīdzības izmaksām nevar pastāvēt, jo šādas izmaksas varētu rasties arī tad, ja iestādes rīcība tās tiesiskuma pārbaudes rezultātā tiktu atzīta par tiesību normām atbilstošu, proti, šajā gadījumā iztrūkst zaudējumu rašanās nenovēršamības kritērijs". Tāpat anotācijā secināts, ka "Atlīdzināšanas likuma 7. panta trešās daļas otrais un trešais teikums sistēmiski neiekļaujas normatīvajā regulējumā par zaudējumu atlīdzināšanu administratīvajā procesā un būtu svītrojams" (sk. http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/C2C69DD3ED9608E7C22572FA00354CB7?OpenDocument, aplūkots 2010. gada 8. jūnijā). Likumprojekts pirmajā lasījumā bez debatēm Saeimā tika pieņemts 2007. gada 20. septembrī. Par priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam tika noteikts 2007. gada 26. septembris. Savukārt Saeimas 2008. gada 14. februāra sēdē tika nolemts, ka priekšlikumu iesniegšanas termiņš Likumprojekta otrajam lasījumam pagarināms līdz 2008. gada 28. februārim. Likumprojekts bez jebkādas virzības ilgstoši atradās Saeimā, un tikai 2009. gadā tam iesniegtie priekšlikumi tika vērtēti Saeimas Juridiskās komisijas sēdēs. No Saeimas Juridiskās komisijas 2009. gada 11. augusta sēdes stenogrammas secināms, ka minētā komisija noraidīja jebkādus ierosinājumus atcelt vai grozīt Atlīdzināšanas likuma 7. panta trešo daļu. Komisija arī atzina, ka normā noteiktā juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšanas iespēja privātpersonai ir svarīga, lai tā spētu efektīvi aizstāvēt savas aizskartās tiesības. Tāpat komisija nolēma atstāt Likumprojektu bez virzības un uzdot Tieslietu ministrijai izstrādāt, bet Ministru kabinetam pieņemt Atlīdzināšanas likuma 7. panta trešajā daļā minētos Ministru kabineta noteikumus (sk. lietas materiālu 1. sēj. 97. lpp.). No Satversmes tiesai iesniegtā Saeimas Juridiskās komisijas 2009. gada 11. augusta sēdes audioieraksta secināms, ka komisijas locekļi konceptuāli nepiekrita ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzības regulējuma izslēgšanai no Atlīdzināšanas likuma (sk. lietas materiālu 2. sēj. 1. pielikumu). Līdz ar to no Saeimas Juridiskās komisijas materiāliem izriet secinājums, ka likumdevējs nav vēlējies pieteikumā norādītajā veidā ierobežot Atlīdzināšanas likuma 7. panta trešās daļas piemērošanu.