8. Article

Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka administratīvajā procesā fiziskajai personai ne vienmēr ir nepieciešami īpaši juridiskie pakalpojumi, jo pats process ir veidots tā, lai, cik vien tas iespējams, aizsargātu šīs personas tiesības. Proti, apstrīdētās normas un Atlīdzināšanas likuma 7. panta trešās daļas piemērošanas tvērumu nosaka objektīvās izmeklēšanas princips, tāpēc iespēja atmaksāt atlīdzību, tostarp to, kas attiecas uz juridiskās palīdzības izmaksām, tomēr var tikt ierobežota. Arī no pieteikuma netieši izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs šaubās par to, vai konkrētajā administratīvajā lietā būtu nepieciešams atlīdzināt visus izdevumus, kas radušies saistībā ar juridiskās palīdzības sniegšanu. Satversmes tiesa pievienojas gan Saeimas, gan Tiesībsarga sniegtajam viedoklim, ka Satversmes 92. panta trešā teikuma tvērums attiecībā uz apstrīdētās normas un Atlīdzināšanas likuma 7. panta trešās daļas piemērošanu šajā gadījumā ir vērtējams, ņemot vērā administratīvajā procesā piemērojamo objektīvās izmeklēšanas principu. Proti, saskaņā ar APL 103. panta otro daļu tiesa administratīvajā procesā, pildot savus pienākumus, pati objektīvi noskaidro lietas apstākļus un dod tiem juridisku vērtējumu. Savukārt APL 107. panta ceturtā daļa paredz: lai prasījuma robežās noskaidrotu patiesos lietas apstākļus un panāktu tiesisku un taisnīgu lietas izskatīšanu, tiesa dod administratīvā procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus, kā arī savāc pierādījumus pēc savas iniciatīvas. Turpretim APL 150. panta ceturtā daļa nosaka: ja administratīvā procesa dalībnieku iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, tiesa savāc pierādījumus pēc savas iniciatīvas. Objektīvās izmeklēšanas princips ir administratīvā procesa tiesā neatņemama sastāvdaļa, un šis princips uzskatāms par efektīvu privātpersonas tiesību aizsardzības garantiju. Tas ir viens no administratīvā procesa pamatprincipiem, kas tiesai jāievēro un jāpiemēro, izskatot jebkuru administratīvo lietu (sk., piemēram, Senāta 2006. gada 3. oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-372/2006 9. punktu lietas materiālu 1. sēj. 117. lpp.). Atbilstoši objektīvās izmeklēšanas principam tiesai ir pienākums konkrētā lietā noskaidrot objektīvo patiesību un nodrošināt pierādījumu pietiekamību neatkarīgi no tā, vai procesa dalībnieki ir vai nav tiesu informējuši par visiem lietas pareizai izlemšanai būtiskiem apstākļiem un ir vai nav sagādājuši pietiekami daudz pierādījumu. Šis princips pamatojas uz pieņēmumu, ka administratīvajā procesā abu pušu - valsts un privātpersonas - faktiskās iespējas, iepretim, piemēram, civilprocesam, nav vienlīdzīgas. Valsts un privātpersona atrodas nevienlīdzīgā stāvoklī, jo valstij ir pieejami cilvēkresursi, kā arī daudz lielāki materiālie resursi nekā privātpersonai un līdz ar to ir strukturāls pārsvars procesa virzībā. Tāpēc tiesai jāieņem aktīva pozīcija, noskaidrojot objektīvo patiesību. Proti, pušu objektīvā nevienlīdzība administratīvajā procesā tiesā tiek līdzsvarota ar objektīvās izmeklēšanas principa palīdzību. Par nozīmīgu faktoru, vērtējot privātpersonas tiesības uz atlīdzību par juridiskās palīdzības izdevumiem, ir uzskatāms arī no privātpersonas tiesību ievērošanas principa atvasinātais "saprātīgā pieteicēja princips". Saskaņā ar šo principu nav pieļaujama formāla tiesas attieksme, apsverot jautājumu par atsevišķu pieteicēja veikto procesuālo darbību atbilstību likuma prasībām, jo administratīvais process savā būtībā ir vērsts tieši uz personas tiesību un tiesisko interešu aizstāvību. Proti, tiesā notiekošā administratīvā procesa dalībniekiem izvirzāmās prasības ir samērojamas arī ar to juridiskās kvalifikācijas līmeni un spējām - valsti kā atbildētāju pārstāvošajām institūcijām tiesa izvirza stingras prasības attiecībā uz likuma normu izpildi, bet pieteicējam - fiziskajai personai tiesa likumā pieļaujamo iespēju robežās piemēro indivīda intereses aizsargājošus līdzekļus, neliedzot tam pieeju tiesai (sk., piemēram, Senāta 2006. gada 27. septembra lēmumu lietā Nr. SKA-554/2006, 2007. gada 5. janvāra lēmumu lietā Nr. SKA-77/2007 un 2009. gada 5. jūnija lēmumu lietā Nr. SKA-538/2009, www.at.gov.lv un lietas materiālu 1. sēj. 119. - 121. lpp.). Bez tam no Senāta nolēmumiem secināms, ka objektīvās izmeklēšanas principa pārkāpums var būt par pamatu tam, ka tiek atcelts administratīvās apgabaltiesas spriedums un lieta tiek nosūtīta jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā (sk., piemēram, Senāta 2009. gada 8. jūnija spriedumu lietā Nr. SKA-76/2009, www.at.gov.lv). Līdz ar to, ņemot vērā likumā noteikto administratīvās tiesas aktīvo lomu tiesas procesā, pamatoti var uzskatīt, ka administratīvajā procesā tiesības saņemt atlīdzību par juridiskās palīdzības sniegšanu var tikt ierobežotas un tas nebūtu pretrunā ar Satversmes 92. pantu (sk. Senāta 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-14/2007 18. punktu, www.at.gov.lv). Arī no Saeimas papildu paskaidrojumiem secināms, ka tiesai nav pienākuma pilnā apmērā atlīdzināt pilnīgi visus ar juridisko palīdzību saistītos izdevumus, kas radušies, apstrīdot un pārsūdzot administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Tiesai likums piešķir plašas tiesības izvērtēt atlīdzināmo zaudējumu apmēru un noteikt nevis pilnīgu, bet gan lietas apstākļiem atbilstīgu atlīdzinājumu. Tādējādi būtu pamatoti Satversmes 92. panta trešo teikumu interpretēt tā, ka tas piešķirtu administratīvajām tiesām tiesības lemt par apmēru, kārtību vai veidu, kādā privātpersona ir tiesīga saņemt atlīdzību par juridiskās palīdzības izdevumiem, kas radušies, vēršoties pret prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku iestādes faktisko rīcību.