3. Article

Satversmes tiesa savā līdzšinējā praksē ir atzinusi tiesību normas par nepiemērotām leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja izraudzītais līdzeklis bija nepārprotami neracionāls vai nelietderīgs un izvirzīto mērķi ar to nebija iespējams sasniegt. 3.1. Likumdevēja izraudzītā līdzekļa nepiemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai Satversmes tiesa konstatēja, piemēram, 2007. gada 18. oktobra spriedumā lietā Nr. 2007-03-01. Atbilstoši apstrīdētajai Satversmes tiesas likuma normai tiesības atgriezties iepriekšējā amatā pēc Satversmes tiesas tiesneša pilnvaru izbeigšanās bija tikai personai, kas saskaņā ar likumu "Par tiesu varu" apstiprināta par tiesnesi bez pilnvaru termiņa ierobežojuma. Pamatojot izraudzītā līdzekļa nepiemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa norādīja, ka apstrīdētā norma ir formāls kritērijs, saskaņā ar kuru atsevišķiem Satversmes tiesas tiesnešiem pēc attiecīgo pilnvaru termiņa beigām ir garantēta iespēja atgriezties tiesneša amatā. Satversmes tiesa uzsvēra, ka šajā procesā netiek vērtēta ne tiesneša kompetence, nedz arī viņa spēja pildīt tiesneša amatu, lai gan attiecīga izvērtēšana liecinātu par centieniem nodrošināt personu tiesības uz kompetentu tiesu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 25.6. punktu). Cits spriedums, kurā Satversmes tiesa apstrīdēto normu atzina par nepiemērotu leģitīmā mērķa sasniegšanai, ir 2009. gada 4. februāra spriedums lietā Nr. 2008-12-01. Izvērtējot Komerclikuma 142. panta otrās daļas un 284. panta otrās daļas atbilstību Satversmes 105. pantam, Satversmes tiesa nesaskatīja racionālu izskaidrojumu tam, ka apstrīdētās normas liedz akciju sabiedrības statūtos noteikt lielāku nepieciešamo balsu vairākumu svarīgu lēmumu pieņemšanai nekā trīs ceturtdaļas no klātesošo balsstiesīgo akcionāru balsīm. Apstrīdētajās normās ietvertais regulējums nenovērsa iespēju bloķēt sabiedrības lēmumu pieņemšanu un nesekmēja sabiedrības spēju darboties. Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētajās normās ietvertais līdzeklis līdz ar to nav piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-12-01 10.3. un 11. punktu). Apstrīdēto normu par nepiemērotu leģitīmā mērķa sasniegšanai Satversmes tiesa atzina arī Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieku un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušo personu pensiju lietā. Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieku un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušo personu sociālās aizsardzības likuma pārejas noteikumu 1. punkta pirmais teikums noteica, ka invaliditātes pensijas un apgādnieka zaudējuma pensijas, kas piešķirtas līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai un aprēķinātas kaitējuma atlīdzības apmērā, saskaņā ar šo likumu pārrēķinātas netiek, izņemot gadījumu, kad personai, kurai piešķirta invaliditātes pensija kaitējuma atlīdzības apmērā, mainās darbspēju zaudējuma pakāpe (procentos) vai invaliditātes smaguma pakāpe. Apstrīdētā norma pieļāva, ka invaliditātes pensijas apmērs personai ar nemainīgu darbspēju zaudējuma vai invaliditātes smaguma pakāpi var būt mazāks nekā personai, kuras darbspēju zaudējuma vai invaliditātes smaguma pakāpe ir zemāka, bet mainījusies pēc likuma stāšanās spēkā, proti, pēc 2000. gada 1. janvāra. Līdz ar to šī norma nepietiekami aizsargāja to personu tiesības, kurām invaliditātes pensija kaitējuma atlīdzības apmērā bija piešķirta līdz likuma spēkā stāšanās brīdim un kurām nav mainījusies darbspēju zaudējuma vai invaliditātes smaguma pakāpe. Satversmes tiesa konstatēja, ka apstrīdētā norma neatbilst likuma mērķim, jo tā nekompensēja iegūto kaitējumu atkarībā no tā smaguma (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 12. punktu). 3.2. Visos minētajos gadījumos apstrīdētās normas bija acīmredzami nepiemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Satversmes tiesa samērā reti konstatē, ka apstrīdētā norma nav piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. Likumdevējs un citi tiesību normu izdevēji parasti izvēlas racionālus un lietderības ziņā adekvātus tiesiskos risinājumus leģitīmā mērķa sasniegšanai. Ja tiesību norma tiek atzīta par neatbilstošu samērīguma principam, tad iemesls gandrīz vienmēr ir neatbilstība kādam no abiem pārējiem samērīguma kritērijiem, proti, izraudzītais leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis nav saudzējošākais vai indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarītais zaudējums ir lielāks nekā sabiedrības iegūtais labums.