4. Article

Apstrīdētajā pantā paredzētais iesnieguma nodrošinājums var atturēt personas, kas vēlas novilcināt iepirkuma procedūru, no nepamatotas iepirkuma apstrīdēšanas Iepirkumu uzraudzības birojā. Tādējādi tiek veicināts iepirkuma procedūras ātrums un efektivitāte. Šajā ziņā iesnieguma nodrošinājums ir līdzīgs valsts nodevai un drošības naudai, kas attur personas no nepamatotas vēršanās tiesā, līdz ar to mazinot tiesu noslogotību un sekmējot tiesu darba efektivitāti. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valsts nodevas mērķis ir ne vien daļēji segt tiesu uzturēšanas izdevumus, bet arī mazināt nepamatotu pieteikumu vai apelācijas sūdzību iesniegšanas iespējamību, tādējādi nodrošinot tiesu sistēmas efektivitāti (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 8.2. punktu). 4.1. Spriedumā secināts, ka iesnieguma nodrošinājums attiecas ne tikai uz apzināti nepamatotu iesniegumu iesniedzējiem, bet arī uz personām, kuru iesnieguma iemesls ir patiesas šaubas par iepirkuma procedūras likumību. Satversmes tiesa norāda, ka iesniegums, kas atzīts par nepamatotu, ne vienmēr uzskatāms arī par tādu, kas iesniegts ar mērķi apzināti kavēt iepirkuma procedūru. Tomēr nodrošinājumu varot zaudēt arī personas, kuras iesniegumu iesniegušas ar mērķi novērst pārkāpumu un ar to radīto tiesību aizskārumu (sk. Sprieduma 25. punktu). Šiem argumentiem, kas Spriedumā izmantoti izraudzītā līdzekļa nepiemērotības pamatošanai, nevar piekrist. Jebkādi likumā noteiktie maksājumi par vēršanos iestādē vai tiesā vienlīdz attiecas gan uz personām, kuras godprātīgi izmanto tiesības apstrīdēt vai pārsūdzēt tām nelabvēlīgus nolēmumus, gan arī uz personām, kuras savas tiesības izmanto nepamatoti vai negodprātīgi. Pienākums veikt minētos maksājumus nevar būt atkarīgs no iekšējās motivācijas, kuras dēļ persona vēršas iestādē vai tiesā. 4.2. Kā norādīts Spriedumā, apstrīdētais pants nesamērīgi ierobežo iespējas apstrīdēt iepirkuma procedūras ietvaros pieņemtos lēmumus un samazina Birojā saņemto iesniegumu skaitu. Pēc Satversmes tiesas ieskata, tādējādi samazinās iespēja atklāt un novērst kļūdas iepirkuma procedūrā. Kļūdu nelabošana varot valstij radīt negatīvas finansiālas sekas arī tad, ja iepirkuma procedūra notikusi no Eiropas Savienības fondu līdzekļiem finansēta projekta ietvaros. Ja auditā pēc projekta pabeigšanas konstatēti pārkāpumi iepirkuma procedūras norisē, finansējuma saņēmēja izdevumi varot tikt atzīti par neattiecināmajiem izdevumiem, kuri jāsedz tikai no valsts budžeta un kurus nav iespējams segt no Eiropas Savienības fondu finansējuma. Līdz ar to netiekot nodrošināts likumdevēja norādītais mērķis - veicināt iepirkuma procedūras efektivitāti (sk. Sprieduma 30. punktu). Minētie argumenti tomēr nav pietiekami, lai iesnieguma nodrošinājumu uzskatītu par leģitīmā mērķa sasniegšanai nepiemērotu līdzekli. Lielāks saņemto iesniegumu skaits ne vienmēr garantē iespējamo pārkāpumu atklāšanu. Tieši otrādi - jo mazāks iesniegumu skaits, jo efektīvāk Birojs var strādāt, paātrinot publiskā iepirkuma procedūru. Spriedumā norādītos riskus, kas valstij saistībā ar apstrīdēto regulējumu varētu rasties Eiropas Savienības fondu finansējuma apguvē, ievērojami samazina Biroja veiktās pirmspārbaudes, kas ir efektīvs preventīvs līdzeklis, ar kuru novērst iepirkuma procesa pārkāpumus. Saskaņā ar 2007. gada 15. februārī pieņemtā Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda vadības likuma 17. panta pirmo daļu Iepirkumu uzraudzības birojam ir pienākums nodrošināt Eiropas Savienības fondu projektu iepirkuma dokumentācijas un iepirkuma procedūras norises izlases veida pirmspārbaudi. Savukārt šā panta otrā daļa noteic, ka Iepirkumu uzraudzības birojam ir tiesības pieprasīt no Eiropas Savienības fondu vadībā iesaistītajām institūcijām un Eiropas Savienības fonda finansējuma saņēmējiem informāciju, kas nepieciešama, lai nodrošinātu Eiropas Savienības fonda projekta iepirkuma dokumentācijas un iepirkuma procedūras norises izlases veida pirmspārbaudi. 4.3. Spriedumā izdarīts secinājums, ka apstrīdētais regulējums nenodrošina ātrāku iepirkuma procedūru, jo pastāv iespēja iesniegt nepamatotu iesniegumu, nezaudējot nodrošinājumu (sk. Sprieduma 32. punktu). Apstrīdētā panta trešās daļas 1. punkts paredz atmaksāt nodrošinājumu iesniedzējam, ja viņš savu iesniegumu ir rakstveidā atsaucis līdz tā izskatīšanas dienai. Lai gan šī apstrīdētajā pantā ietvertā norma nesamazina iepirkuma procedūras kopējo ilgumu, tā kalpo par pamudinājumu nepamatotus iesniegumus atsaukt. Jo mazāk ir izskatāmo iesniegumu, jo detalizētāk un rūpīgāk Biroja iesniegumu izskatīšanas komisija tos var izvērtēt. Tādējādi palielinās iepirkuma procedūras efektivitāte. 4.4. Spriedumā secināts, ka iesnieguma izskatīšanu Birojā nevar uzskatīt par iepirkuma procedūras nesamērīgu pagarināšanu, jo iesnieguma izskatīšanas termiņš ir noteikts likumā un pasūtītājam tas jāņem vērā, plānojot iepirkumu (sk. Sprieduma 33. punktu). Var piekrist, ka Publisko iepirkumu likumā noteiktie termiņi kā tādi iepirkuma procedūru nekavē un tie ir jāievēro. Tomēr minētais Satversmes tiesas secinājums nav arguments tam, lai iesnieguma nodrošinājumu atzītu par nepiemērotu līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai. Iesnieguma nodrošinājums ir Birojam iesniegto nepamatoto iesniegumu skaita samazināšanas līdzeklis un līdz ar to palīdz novērst situācijas, kad pārmērīga iesniegumu skaita dēļ varētu tikt kavēta iepirkuma procedūras savlaicīga pabeigšana. 4.5. Par iesnieguma nodrošinājumu kā leģitīmā mērķa sasniegšanai piemērotu tiesību institūtu liecina arī Saeimas atbildes rakstā minētā ārvalstu prakse. Kā pamatoti norāda Saeima, nozīmīga ir citu Eiropas Savienības dalībvalstu pieredze, kas gūta, nosakot nodrošinājumu iesniegumam iepirkuma procedūras pārskatīšanas iestādē (sk. lietas materiālu 1. sējuma 46. lpp.). Vairākās Eiropas Savienības valstīs pārskatīšanas procedūras pirmstiesas stadijā ir jāsamaksā valsts nodeva vai jāiemaksā drošības nauda (depozīts). Šādi maksājumi ir noteikti Čehijā, Dānijā, Igaunijā, Kiprā, Maltā, Polijā, Slovākijā un Slovēnijā. 4.6. Sprieduma secinājumu daļā ir ietverta norāde uz Biroja informāciju, ka nepamatoto iesniegumu procentuālā attiecība pret pamatotajiem un daļēji pamatotajiem iesniegumiem pēc iesnieguma nodrošinājuma ieviešanas nav būtiski mainījusies (sk. Sprieduma 25. punktu). Šos statistikas datus tomēr nevar uzskatīt par būtisku argumentu, kas liecinātu par iesnieguma nodrošinājuma nepiemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai. Jāņem vērā, ka Latvijas tiesību sistēmā iesnieguma nodrošinājums ir jauns institūts. Apstrīdētais pants stājās spēkā tikai 2009. gada 13. augustā. Tādējādi ir vajadzīgs daudz ilgāks laiks, lai uz statistikas pamata varētu izdarīt pārliecinošus secinājumus par iesnieguma nodrošinājuma efektivitāti. Jāatzīmē arī Spriedumā konstatētais, ka Birojā saņemto iesniegumu skaits pēc Publisko iepirkumu likumā izdarītajiem grozījumiem ir samazinājies (sk. Sprieduma 31. punktu).