19. Article

Lai izvērtētu tiesnešu atalgojuma procentuālā samazinājuma atbilstību Satversmes 107. pantam, jāpārbauda, vai šis samazinājums ierobežo tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu Satversmes 107. panta izpratnē. 19.1. Ievērojot 2010. gada 18. janvāra spriedumā secināto, par atbilstošu uzskatāma tāda tiesneša darba samaksa, kas ir samērīga ar amata atbildību un slodzi, neatkarības prasībām, no amata izrietošajiem ierobežojumiem, kā arī amata rangu konstitucionāli tiesiskajā iekārtā (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 21. punktu). Par tiesneša amatam atbilstošu uzskatāma tāda darba samaksa, kas, "pirmkārt, ir pietiekami konkurētspējīga, lai piesaistītu tiesneša amatam spējīgus un kompetentus juristus. Otrkārt, [...] ir pietiekama, lai, ņemot vērā tiesnešu pieņemto lēmumu nozīmi un ietekmi, likumā noteikto amatu savienošanas aizliegumu, kā arī tiesneša darba apjomu, tiesneši baudītu pienācīgu ekonomisko neatkarību" (Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 20. punkts). 19.2. Satversmes 107. pantā ietvertās tiesības attiecas uz sociālo tiesību sfēru. Satversmes tiesa jau secināja, ka šis pants aizsargā arī tiesnešu tiesības saņemt samaksu, kas atbilst veiktajam darbam. Vienlaikus pienācīga tiesnešu darba samaksa ietilpst arī Satversmes 83. pantā ietvertās tiesnešu neatkarības saturā (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 6. un 8.2. punktu). Satversmes tiesa jau 2010. gada 18. janvāra spriedumā secināja, ka jautājums par tiesnešu atlīdzības noteikšanu ietilpst ne tikai sociālo tiesību sfērā, kur likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, bet arī tādā jomā, kur likumdevēja rīcības brīvībai ir stingrāki ierobežojumi (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 20. punktu). Tādējādi atbilstība Satversmes 107. pantā ietvertajām tiesībām saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu attiecībā uz tiesnešiem ir vērtējama kopsakarā ar Satversmes 83. pantā ietverto neatkarības prasību. 19.3. Kaut arī Satversme expressis verbis nenosaka tiesnešu atlīdzības lielumu, tomēr Satversmes 83. pantā ietvertā tiesu neatkarības principa saturā ietilpst prasība likumdevējam garantēt tiesneša finansiālo drošību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 8.2. punktu). Likumdevējs 2003. gadā, izveidojot tiesnešu darba samaksas sistēmu, kas spēj garantēt tiesnešu finansiālo drošību tādā apmērā, lai aizsargātu tiesnešu neatkarību, un ietverot to likuma "Par tiesu varu" 20. nodaļā, izšķīrās par tādu risinājumu, ka amatam atbilstoša amatalga ir aprēķināma, ņemot vērā Centrālās statistikas pārvaldes iepriekšējā gada oficiālajā statistikas paziņojumā publicēto valstī strādājošo vidējo mēneša bruto darba samaksu un piemērojot tai koeficientu 4,5. Likumdevējs, apstiprinot šo sistēmu, atzina, ka tā uzskatāma par tiesneša amatam atbilstošu, proti, pirmkārt, tā paredz darba samaksu, kas ir pietiekami konkurētspējīga, lai piesaistītu tiesneša amatam spējīgus un kompetentus juristus. Otrkārt, šādi noteikta alga ir pietiekama, lai, ņemot vērā tiesnešu pieņemto lēmumu nozīmi, likumā noteikto amatu savienošanas aizliegumu, kā arī tiesneša darba apjomu, tiesneši baudītu pienācīgu ekonomisko neatkarību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 20. punktu). Šāda sistēma atbilst varas atzaru līdzsvaram un nodrošina to, ka tiesu varai nav jādiskutē ar izpildvaru vai likumdevēju par tiesnešu algas lielumu, kas varētu radīt draudus tiesu varas neatkarībai. Vienlaikus šāda sistēma ir arī elastīga - tā nodrošina tiesneša algas apmēra pielāgošanos vidējai darba samaksai valstī. Tādējādi likumdevējs jau ir noteicis, ka par tiesneša veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas viņam nodrošina pienācīgu ekonomisko neatkarību, uzskatāma tāda samaksa, kas ir 4,5 reizes lielāka par valstī strādājošo iepriekšējā gada vidējā mēneša bruto darba samaksu. 19.4. Tiesnešu darba samaksas sistēma savulaik tika izstrādāta tāpēc, ka valstī bija izveidojusies tāda situācija, ka tiesnešu darba samaksa neatbilda viņu darba pienākumiem un atbildībai. Ieviešot šo sistēmu, likumprojekta anotācijā tika norādīts, ka pārāk zemā tiesnešu darba samaksa ir par pamatu tam, ka nepastāv nopietna konkurence uz tiesneša amatu un līdz ar to nav iespējams nodrošināt augsti kvalificētu juristu piesaisti darbam tiesās, kā arī tiek radīti apstākļi korupcijai (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 17. punktu). Eiropas Komisijas sagatavotajos ikgadējos ziņojumos, kuros analizēts Latvijas kā Eiropas Savienības kandidātvalsts progress iestāšanās kritēriju izpildē, gan 2000., gan 2001., gan arī 2002. gadā norādīts uz zemo tiesneša atalgojumu, nepietiekamo tiesu sistēmas finansējumu un ar to saistītajiem riskiem [sk. Regular Report on Latvia's Progress Towards Accession, Brussels, 9.10.2002., SEC(2002) 1405, 13.11.2001., SEC(2001) 1749, 8.11.2000., http://www.mfa.gov.lv/lv/eu/3883/3903/, aplūkots 2010. gada 26. maijā]. Savukārt 2003. gada Monitoringa ziņojumā ir pozitīvi novērtēts tas, ka, risinot tiesu neatkarības problēmas, izstrādāti un 2003. gada 1. jūlijā stājušies spēkā grozījumi likumā "Par tiesu varu", kas paredz pakāpenisku tiesneša algas paaugstināšanu līdz 2006. gadam, kad tiesneša alga būs vairākas reizes lielāka nekā pirms tiesnešu darba samaksas reformas uzsākšanas (sk. Comprehensive Monitoring Report on Latvia's Preparations for Membership, http://www.mfa.gov.lv/lv/eu/3883/3903/, aplūkots 2010. gada 26. maijā). Arī S. Āboltiņa tiesas sēdē norādīja, ka tiesnešu atalgojums pirms 2003. gadā veiktās tiesnešu algu reformas nebija tiesneša amatam atbilstošs (sk. lietas materiālu 5. sēj. 123. lpp.). Izvērtējot tiesnešu atalgojuma apmēru pirms tiesnešu darba samaksas sistēmas ieviešanas, Satversmes tiesa konstatē, ka tiesneša amatalga bija 1,8 līdz 2,5 reizes lielāka nekā Centrālās statistikas pārvaldes iepriekšējā gada oficiālajā statistikas paziņojumā publicētā valstī strādājošo vidējā mēneša bruto darba samaksa. Var secināt, ka gan Eiropas Komisijas eksperti, gan likumdevējs atzina par tiesneša amatam neatbilstošu tādu tiesneša amatalgu, kas aprēķināta, piemērojot koeficientu 1,8 līdz 2,5. Rajona tiesas tiesneša atalgojums 2010. gadā tāpat kā 2007., 2008 un 2009. gadā tiek aprēķināts no strādājošo 2005. gada vidējās mēneša bruto darba samaksas, piemērojot koeficientu 4,5. Šis atalgojums ar apstrīdētajām normām ir samazināts vēl par 27 procentiem. Tādējādi vispārējo atalgojuma samazinājumu rada gan procentuālais samazinājums, gan tas, ka tiesneša amatalga 2010. gadā tiek aprēķināta, koeficientu piemērojot nevis 2008. gada, bet 2005. gada vidējai mēneša bruto darba samaksai. Līdz ar to 2010. gadā rajona tiesas tiesneša amatalgas apmērs ir tāds pats, kāds tas būtu, ja tiktu aprēķināts no 2008. gada vidējās mēneša bruto darba samaksas, piemērojot koeficientu 1,7. Tādējādi 2010. gadā, nosakot tiesnešu atalgojumu, faktiski tiek piemērots koeficients 1,7, kas ir gandrīz trīs reizes mazāks nekā likumdevēja noteiktais koeficients atbilstošas amatalgas aprēķināšanai. 19.5. Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve minēja, ka pēdējā gada laikā konkursā uz vienu vakanto tiesneša vietu vidēji esot pieteikušies 4,36 kandidāti. Satversmes tiesa norāda, ka kandidātu skaits vēl neliecina par to, ka valstī pat šādos apstākļos, kad ir augsts bezdarba līmenis, pastāvētu patiesa un pietiekama konkurence, lai tiesneša amatam varētu izvēlēties kvalificētākos juristus. Turklāt, kā liecina Tieslietu ministrijas sniegtā informācija, no 529 tiesnešu vietām 28 vietas vēl aizvien ir vakantas (sk. lietas materiālu 5. sēj. 181. lpp.). Satversmes tiesa jau 2010. gada 18. janvāra spriedumā norādīja: lai tiesneša amatam piesaistītu kompetentākos un zinošākos speciālistus, tiesnešiem būtu jāsaņem adekvāta darba samaksa salīdzinājumā ar citu augsti kvalificētu juristu darba samaksu. Vienlaikus tiesa vērsa uzmanību uz to, ka tiesneša atalgojums nebūtu tieši salīdzināms ar advokātu, juridisko konsultantu vai notāru ienākumiem. Ir saprotams, ka šāda salīdzinājuma mērķis ir piesaistīt tiesneša amatam augsti kvalificētus juristus, tomēr tiešs salīdzinājums nebūtu korekts, ņemot vērā riskus un papildu izdevumus, ko rada minēto amatu finansiālā patstāvība. Lai noteiktu, vai tiesnešu atalgojuma līmenis ir pienācīgs, tas būtu izvērtējams sasaistē ar vispārējām atalgojuma līmeņa tendencēm un samēru valsts sektorā. Tāpat tiesa konstatēja, ka ir jānodrošina saprātīgs samērīgums atalgojuma noteikšanā tiesnešiem un juridiskajā profesijā publiskās pārvaldes jomā strādājošajiem (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 21.5. un 21.6. punktu). Tiesas sēdē gan Saeimas, gan ministriju pārstāvji, cenšoties argumentēt tiesnešu atalgojuma atbilstību, salīdzināja to gan ar valsts pārvaldē un no valsts budžeta finansētās iestādēs strādājošo vidējo algu, gan ar citu profesiju darbinieku, piemēram, ārstu, skolotāju un cietumsargu, atalgojumu, taču nesniedza pamatojumu tam, kāpēc šādas sociālās grupas būtu salīdzināmas. Satversmes tiesa jau norādīja, ka tiesnešu darba samaksas atbilstības izvērtējumam izmantojams tikai tāds salīdzinājums ar citām algām, kas uzskatāms par pamatotu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 21.3. punktu). Ievērojot tiesneša amata rangu konstitucionāli tiesiskajā iekārtā, šā amata atbildību, uz šo amatu attiecinātās kompetences, kvalifikācijas un pieredzes prasības, kā arī neatkarības prasību un no tiesneša amata izrietošos ierobežojumus, jāsecina, ka tiesneša atalgojums nav tieši salīdzināms ne ar vienas minētās grupas atalgojumu. Arī vidējās algas lielums nav korekts salīdzinājums, jo valsts sektorā strādājošie veic dažādas kvalifikācijas darbu un augsti kvalificēto darbinieku, kuru īpatsvars nav pārāk liels, atalgojums ievērojami pārsniedz vidējo atalgojumu. Turklāt likumdevējs, izveidojot tiesnešu darba samaksas sistēmu, jau ir atzinis, kā būtu vērtējams tiesneša atalgojums attiecībā pret valstī strādājošo vidējo mēneša bruto darba samaksu. Tieslietu ministrijas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka tiesnešiem likumā ir paredzētas būtiskas sociālās garantijas, tostarp dzīvības un veselības apdrošināšana, kas arī būtu jāņem vērā, izvērtējot tiesnešu darba samaksas atbilstību. No lietas materiāliem izriet, ka, piemēram, rajona tiesas tiesneša veselības apdrošināšana 2010. gadā valstij izmaksā 159 latus, bet dzīvības apdrošināšana - mazāk nekā 20 latus (sk. lietas materiālu 5. sēj. 62. lpp.). Neapšaubāmi, ka veselības un dzīvības apdrošināšana tiesnešiem ir papildu sociālā garantija, tomēr, ievērojot tās izmaksas uz vienu tiesnesi, nevar uzskatīt, ka šī garantija būtiski palielinātu tiesnešu atalgojumu. Vienlaikus Satversmes tiesa konstatē, ka tiesneša amatalga vēl aizvien ir ievērojami zemāka nekā ministriju juridisko departamentu vadītāju amatalga un citu, pārējos varas atzaros un neatkarīgajās iestādēs strādājošo vadošo juridisko speciālistu alga (sk. lietas materiālu 5. sēj. 1.-61. lpp.). Līdz ar to tiesneša atalgojums nav tāds, kas spētu tiesneša amatam piesaistīt kvalificētākos juristus. 19.6. Jau likuma "Grozījumi likumā "Par tiesu varu"" (2008. gada 14. novembra redakcijā) anotācijā bija norādīts, ka "tiesnešiem un zemesgrāmatu nodaļu tiesnešiem 2009. gadā netiks nodrošināts darba apjomam un raksturam atbilstošs atalgojums". Uz tādiem pašiem riskiem norādīts arī 2009. gada 16. jūnija likuma un 2009. gada 1. decembra likuma anotācijās. Taču nedz Saeima, nedz ministriju pārstāvji nevarēja sniegt informāciju par to, kā likumu pieņemšanas gaitā tika izvērtēti minētie riski un kā bija paredzēts tos mazināt vai novērst. Tāpat Satversmes tiesai nav iesniegti materiāli, kas pamatotu Saeimas atbildes rakstā pausto secinājumu, ka "šobrīd valstī noteiktā tiesnešu darba samaksa atbilst veicamā darba raksturam, amata pildīšanai nepieciešamajām prasmēm un atbildībai, likuma prasībām un ierobežojumiem, ir līdzsvarota ar citu tiesu sistēmas amatpersonu statusu un darba samaksu, kā arī darba algu kopumā valstī" (sk. lietas materiālu 2. sēj. 6. lpp.). Jau 2008. gadā, lemjot par tiesneša amatalgas iesaldēšanu, likumprojekta anotācijā bija norādīts uz iespējamiem riskiem. Tomēr nedz likumdevējs, nedz arī izpildvara neizvērtēja šos riskus, bet tiesnešu atlīdzības samazinājumu veica tīri mehāniskā veidā. Tikai 2010. gada 10. februārī Saeimas Juridiskās komisijas sēdē, lemjot par Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma izpildi, deputāti pirmo reizi aicināja Finanšu ministriju un Tieslietu ministriju izvērtēt darba samaksas līdzsvaru (sk. lietas materiālu 4. sēj. 69.-76. lpp.). Tādējādi tiesnešiem Satversmes 107. pantā ietvertās tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, vērtējot tās kopsakarā ar Satversmes 83. pantā ietverto neatkarības prasību, ir ierobežotas.