29. Article

Satversmes 83. pants nosaka: "Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti." Šajā konstitucionālajā normā noteiktā tiesnešu un tiesas neatkarība ir viens no demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatprincipiem. Satversmes tiesa 2010. gada 18. janvāra spriedumā atzina, ka tiesnešu neatkarība ir cieši saistīta ar varas dalīšanas principa īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 7.3. punktu). Tātad likumdevēja rīcību tiesnešu darba samaksas noteikšanā citastarp regulē varas dalīšanas princips. Lai noskaidrotu, vai likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ir ievērojis valsts varas dalīšanas principā ietverto varas atzaru neatkarību, Satversmes tiesai jāizvērtē apstrīdēto normu pieņemšanas kārtība. 29.1. Gan anotācijā likumprojektam, ar kuru tiesnešu atalgojums tika noteikts 85 procentu apmērā, gan anotācijā likumprojektam, ar kuru tas tika samazināts līdz 73 procentiem, ir norādīts, ka nav notikušas konsultācijas ar tiesu varu. Turklāt nav sniegts arī pamatojums, kāpēc tās nav notikušas. Tieslietu ministrija apgalvo pretējo. Proti, tieslietu ministrs esot piedalījies gadskārtējā Tiesnešu konferencē, esot rīkotas tikšanās ar tiesu priekšsēdētājiem, sniegtas atbildes uz tiesnešu vēstulēm (sk. lietas materiālu 2. sēj. 167.-211. lpp.). Satversmes tiesa 2010. gada 18. janvāra spriedumā norādīja, ka likumdevējam, pirms tas pieņem lēmumus par tiesu darbību - gan budžeta, gan citos ar tiesas funkciju izpildi saistītos jautājumos, ir jādod iespēja tiesu varai vai neatkarīgai institūcijai, kas pārstāv tiesu varu, ja tāda institūcija ir izveidota, izteikt savu viedokli par jautājumiem, kas ietekmē tiesu darbību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 8.1. un 11.5. punktu). Prasība, ka tieši likumdevēja pienākums ir dot tiesu varai iespēju izteikt savu viedokli par jautājumiem, kuri ietekmē tiesu darbību, bet kuru izlemšana ir likumdevēja kompetencē, neliedz izpildvarai komunicēt ar tiesu varu pārstāvošu institūciju vai ar pašu tiesu varu tai būtiskos jautājumos. Tomēr šādas izpildvaras un tiesu varas attiecības neaizstāj paša likumdevēja īstenotu komunikāciju. Turklāt Satversmes tiesa jau 2010. gada 18. janvāra spriedumā norādīja: tiesu varas viedokļa uzklausīšana varas dalīšanas kontekstā nozīmē, ka gadījumā, kad šis viedoklis netiek ņemts vērā vai tiek ņemts vērā daļēji, likumdevējam ir pienākums nodrošināt savai rīcībai pamatojumu tādā apjomā, lai tiesai, ja tai būtu jāizvērtē likumdevēja rīcības (pieņemtā lēmuma) atbilstība Satversmei, šis pamatojums sniegtu visu samērīguma pārbaudei nepieciešamo informāciju (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 11.5. punktu). Vienlaikus jānorāda, ka atsevišķu tiesu varas pārstāvju iesaistīšana tiesnešu atalgojuma jautājumu risināšanā var ietekmēt sabiedrības uzticēšanos tiesu neatkarībai un objektivitātei. Diskutējot par budžeta jautājumiem, tiesu vara, neapšaubāmi, atrodas vājākās pozīcijās nekā pārējie varas atzari. Līdz ar to tiešas sarunas starp likumdevēju un atsevišķiem tiesu varas pārstāvjiem par šiem jautājumiem nav piemērotākais varas atzaru savstarpējas komunikācijas veids, jo šādās sarunās likumdevējam ir iespēja kaut vai šķietami ietekmēt tiesu varu un tās pieņemtos nolēmumus, bet pat šāda šķietama iespējamība nav pieļaujama [sk. Kanādas Augstākās tiesas 1997. gada 18. septembra spriedumu lietā Reference re Remuneration of Judges of the Provincial Court of Prince Edward Island, (1997) 3 S.C.R. 3]. 29.2. Gan Saeima atbildes rakstā, gan Tieslietu ministrijas pārstāvji tiesas sēdē, atsaucoties uz Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija spriedumu lietā Nr. 2004-18-0106, norādīja, ka tiesu varas viedokļa uzklausīšana pielīdzināma konsultācijām ar ikvienu personu vai sabiedrības grupu un tādējādi tiekot līdzsvarotas dažādu sabiedrības locekļu pretrunīgās intereses. Satversmes tiesa minētajā spriedumā norādīja, ka taisnīguma princips prasa panākt iespējami taisnīgāku līdzsvaru starp dažādu sabiedrības locekļu pretrunīgajām interesēm. Viens no šā principa īstenošanas ceļiem ir nodrošināt to, ka tiek ievērotas personas tiesības piedalīties dažādu lēmumu pieņemšanā un politiskās gribas veidošanā. Satversmes tiesa, nevērtējot politikas efektivitāti, vienlaikus norādīja, ka apstrīdēto normu nevarētu atzīt par atbilstošu Satversmes 1. pantam, ja tās izstrādāšanas un pieņemšanas process neatbilstu demokrātiskas republikas principiem (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 7. punktu). Tiesu varas viedokļa uzklausīšana tās funkcionēšanai būtisku jautājumu risināšanā ir likumdevēja pienākums, kas izriet no varas dalīšanas principa. Līdz ar to būtiski atšķiras ne tikai likumdevēja rīcības brīvības apjoms, proti, pienākums uzklausīt tiesu varu un pamatot savu lēmumu, bet arī Satversmes tiesas kompetence, izvērtējot, vai ir uzklausīts un ņemts vērā tiesu varas viedoklis un vai sniegts pamatojums gadījumā, ja šis viedoklis nav ņemts vērā vai ņemts vērā tikai daļēji (sk. šā sprieduma 29.1. punktu). 29.3. No lietā esošajiem materiāliem konstatējams, ka Saeimai iesniegto likumprojektu "Grozījumi likumā "Par tiesu varu"" (gan 2009. gada 16. jūnija likuma, gan 2009. gada 1. decembra likuma redakcijā) anotācijās bija sniegta informācija par iespējamām problēmām un riskiem. Tajās norādīts, ka "[...] veicot atkārtotu tiesnešu darba samaksas samazinājumu, var tikt ietekmēts tiesu neatkarības princips, [...] tiesnešiem 2010. un 2011. gadā netiks nodrošināts darba apjomam un raksturam atbilstošs atalgojums, [...] iespējamas negatīvas sekas attiecībā uz tiesu sistēmas turpmāko attīstību, tajā skaitā grūtības tiesnešu un zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu amata vietu nokomplektēšanā, [...] mainot minēto likumā nostiprināto mēneša amatalgas aprēķināšanas kārtību, netieši tiek ietekmēts tiesu varas un tiesnešu neatkarības princips, kas nostiprināts Latvijas Republikas Satversmes 83. pantā un likumā, kā arī tiek aizskarts tiesiskās paļāvības princips." Saeima bija informēta, ka Augstākā tiesa ir izteikusi iebildumus pret tiesnešu atalgojuma samazinājumu. Likumdevējs bija saņēmis arī Latvijas Tiesnešu biedrības 2009. gada 20. novembra sapulces rezolūciju, kurā norādīts uz tiesnešu atalgojuma neatbilstību, kā arī demokrātiskā un tiesiskā valstī nepieņemamā veidā notiekošo budžeta plānošanu un ar to saistīto likumprojektu apspriešanu (sk. lietas materiālu 4. sēj. 49. lpp.). Lietas materiāli un tiesas sēdē sniegtā informācija liecina, ka likumdevējs apzinājās riskus, kādi pastāv saistībā ar apstrīdētajām normām, kā arī bija informēts par tiesu varas iebildumiem, tomēr nevērtēja attiecīgo situāciju - nedz faktiskos apstākļus, nedz arī juridiskos argumentus. Tiesiskā valstī nav pieļaujama tāda situācija, ka likumdevējs nepietiekami nopietni izturas pret speciālistu izteiktajām riska prognozēm un neveic savlaicīgus riska novērtēšanas pasākumus. Nenovēršot riskus savlaicīgi, tiesu sistēma var tikt vājināta pat tik lielā mērā, ka tās normālas funkcionēšanas atjaunošana prasītu ilgāku laiku un daudz lielākus resursus. Turklāt varētu rasties šaubas par to, vai valsts vispār ir tiesiska. Tātad, pieņemot apstrīdētās normas, likumdevējs nav respektējis varas dalīšanas principu.