2. Article

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka CPL 141. panta pirmā daļa, ciktāl tā neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, (turpmāk - apstrīdētā norma) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. un 92. pantam. 2.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā norma nenodrošina civilprocesā iesaistīto pušu procesuālo vienlīdzību, jo atbildētājs nevar iesniegt blakus sūdzību augstāka līmeņa tiesā par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu. Šāds lēmums negatīvi ietekmējot atbildētāja tiesības aizstāvēt sevi tiesā, kā arī pasliktinot atbildētāja stāvokli turpmākajā tiesvedības gaitā. Pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka prasītājam, iesniedzot pieteikumu par prasības nodrošināšanu, neesot pienākuma iesniegt pierādījumus par atbildētāja prettiesisku rīcību. Savukārt tiesai, lemjot par prasības nodrošināšanu, neesot pienākuma iedziļināties prasības būtībā un izvērtēt, vai celtā prasība vispār var tikt apmierināta. Jautājuma par prasības nodrošināšanu izlemšanai pietiekot ar motivētu prasītāja iesniegumu, kurā norādīts viņa subjektīvais viedoklis, ka sprieduma izpilde varētu būt apgrūtināta vai neiespējama. Apstrīdētā norma ļaujot tiesai pieņemt nepārsūdzamu lēmumu bez pierādījumu izvērtēšanas, pamatojoties tikai uz vienas puses apgalvojumiem, kā arī neuzklausot otra lietas dalībnieka viedokli. Tā rezultātā tiekot būtiski ierobežotas otra lietas dalībnieka tiesības, bet tas neatbilstot Satversmes 92. pantā noteiktajām tiesībām uz taisnīgu tiesu. 2.2. Pieteikuma iesniedzējs pauž viedokli, ka apstrīdētajai normai nav leģitīma mērķa un tā pārkāpj samērīguma principu. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka iespējamais apstrīdētās normas mērķis ir nepieļaut procesa novilcināšanu. Ja atbildētājam nav tiesību iesniegt blakus sūdzību, tad neesot saprotams, kāpēc šādas tiesības ir prasītājam. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka procesuālais līdzsvars ir svarīgāks par procesuālo ekonomiju. Ja tiesas lēmums ir atbildētājam nelabvēlīgs un prasība tiek nodrošināta, apstrīdētā norma liedzot atbildētājam iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar kuru apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu. Šādā gadījumā atbildētāja vienīgā iespēja esot vērsties tiesā, kas ir nodrošinājusi prasību, ar lūgumu atcelt minēto lēmumu. Pieteikumā par prasības nodrošinājuma atcelšanu atbildētājs tikai varot mēģināt pierādīt, ka ir mainījušies apstākļi, kas bija prasības nodrošināšanas pamatā. Savukārt prasītājam esot tiesības pārsūdzēt viņam nelabvēlīgus lēmumus tūlīt, iesniedzot blakus sūdzību. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka pret šiem lēmumiem atbildētājs varot iebilst tikai apelācijas sūdzībā, taču šāds mehānisms neesot efektīvs un līdzvērtīgs prasītajam piešķirto tiesību apjomam, jo apelācijas instances tiesa, skatot lietu pēc būtības, nepārbauda prasības nodrošinājuma likumību un pieļaujamību. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 91. pantam, jo nenodrošinot pušu procesuālo vienlīdzību. 2.3. Pieteikuma iesniedzējs arī norāda, ka prasītājam par pieteikuma par prasības nodrošināšanu iesniegšanu tiesā jāmaksā valsts nodeva, kuras apmērs neesot samērojams ar atbildētājam nodarīto zaudējumu apmēru. Ar prasības nodrošināšanu tiesa nekavējoties iejaucoties atbildētāja mantiskajā stāvoklī un ierobežojot viņa tiesības. Apstāklis, ka prasītājs maksā valsts nodevu, nedrīkstētu būt par pamatu tam, lai apmierinātu pieteikumu par prasības nodrošināšanu. Tiesa varot uzdot prasītājam atlīdzināt atbildētājam radušos zaudējumus gadījumā, kad pieteikums par prasības nodrošināšanu ir apmierināts, taču tas neesot obligāti. Rezultātā atbildētājs esot tiesiski mazāk aizsargāts nekā prasītājs.