3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto normu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. pantam. Saeima norāda, ka jau kopš 1991. gada ar likumu noteikti ierobežojumi skaidras naudas lietošanai darījumos. Ja darījuma vērtība pārsniedza 1000 latu, nodokļu maksātājam bijis noteikts pienākums ziņot par to nodokļu administrācijai normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Savukārt tad, ja darījuma vērtība pārsniedza 3000 latu, par šāda darījuma veikšanu skaidrā naudā bijusi maksājama soda nauda. Šāda regulējuma mērķis bijis pēc iespējas ierobežot un padarīt mazāk izdevīgus skaidrā naudā veiktus darījumus ar lielām summām. Ierobežojot skaidras naudas lietošanu, tiekot ierobežota arī noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana un izmantošana terorisma finansēšanai. Nodokļu administrācijai esot jānodrošina iespējas iegūt informāciju par skaidrā naudā veiktajiem darījumiem un pārbaudīt nodokļu maksātāja rīcībā esošo naudas līdzekļu izcelsmi, kā arī noskaidrot, vai nodokļu maksātājs ir nomaksājis valsts budžetā visus normatīvajos aktos paredzētos nodokļus. Līdz ar to apstrīdētā norma esot atzīstama par būtisku nodokļu kontroles jautājumos, jo nodrošinot leģitīmā mērķa - sabiedrības labklājības - sasniegšanu. Saeima uzskata, ka nodokļu maksātāja pienākums ir ievērot skaidras naudas lietošanas ierobežojumus, un pauž pārliecību, ka tie atbilst samērīguma principam. Visupirms esot jāņem vērā, ka konkrētais ierobežojums faktiski attiecas uz tiesību subjektiem, kuri veic saimniecisko darbību, un gadu gaitā šo subjektu uzskaitījums likumā ticis vairākkārt precizēts. Nodokļu maksātājam bijušas tiesības izvēlēties - veikt darījumus bezskaidras naudas norēķinu veidā un nesniegt par tiem deklarācijas vai veikt darījumus skaidrā naudā un iesniegt attiecīgās deklarācijas. Deklarācijas iesniegšana neprasot no nodokļu maksātāja nesamērīgus līdzekļus un cita veida resursus, jo deklarācijā jānorāda tikai informācija, kas ir nodokļu maksātāja rīcībā, proti, darījuma dalībnieka nosaukums un reģistrācijas numurs, darījuma veids un summa. Pēc Saeimas ieskata, Nodokļu likuma 30. panta otrās daļas pirmais teikums, pretēji Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, neparedz sodu gadījumā, kad darījums vispār netiek deklarēts. Minētā norma paredzot piemērot 10 procentu soda naudu gadījumā, kad darījums, kas pārsniedz 3000 latu, tiek deklarēts, savukārt tad, ja darījums, kas pārsniedz 3000 latu, nav deklarēts vispār vai arī nav deklarēts Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, soda nauda tiekot noteikta 15 procentu apmērā. Nodokļu likuma 30. panta otrā daļa paredzot loģisku un pakāpeniski sakārtotu soda apmēra sadalījumu - 10 procentu soda nauda, ja noteikta apjoma darījumu deklarē, bet 15 procentu soda nauda, ja nedeklarē vai pārkāpj šāda darījuma deklarēšanas kārtību. Saeima pauž viedokli, ka šajā lietā jautājums ir nevis par apstrīdētās normas konstitucionalitāti, bet gan par interpretāciju un piemērošanu atbilstoši normas tekstam un likumdevēja gribai. Turklāt esot jāņem vērā arī tas apstāklis, ka pēc normatīvo aktu grozījumiem par izdarīto pārkāpumu paredzētā soda bardzība ir samazināta.