9. Article

Satversmes tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka tiesību normu piemērošanas neatņemama sastāvdaļa ir arī tiesisko seku konkretizēšana. Šajā posmā tiesību piemērotājam, izmantojot tiesību normas iztulkošanas metodes, jāapsver tiesiskās sekas un jāizvēlas tās, kuras sakrīt ar tiesību normas mērķi, neatkarīgi no šīs tiesību normas gramatiskā formulējuma (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 8. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-115-01 9.1. punktu). Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka vienāds sods gan par skaidras naudas darījumu deklarēšanas kārtības neievērošanu, gan par nedeklarēšanu vispār ir nesamērīgs. Pieteikumā ietvertais juridiskais pamatojums par to, ka apstrīdētā norma paredz acīmredzami nesamērīgas tiesiskās sekas, balstīts galvenokārt uz Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 argumentāciju. Šajā lietā Satversmes tiesa analizēja mehānismu, kas Nodokļu likuma pārkāpuma gadījumā ļauj izvērtēt individuālos apstākļus un lemt par iespēju samazināt piemēroto naudas sodu. Satversmes tiesa atzīst, ka varētu būt arī tāda situācija: nodokļu maksātājs ir iesniedzis skaidrā naudā veikto darījumu deklarāciju ar nokavējumu, jo pastāvējuši objektīvi apstākļi, kas tam lieguši izpildīt deklarēšanas pienākumu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Attiecībā uz šādu gadījumu likums expressis verbis nepiešķīra nodokļu administrācijai tiesības izvērtēt iespēju samazināt uzliktās soda naudas apmēru. Taču uz šādu gadījumu bija attiecināmas Nodokļu likuma 33.1 panta pirmajā daļā paredzētās tiesiskās sekas. Lai gan Nodokļu likuma 33.1 panta pirmā daļa paredzēja nodokļu administrācijai tiesības samazināt tikai kontroles [nodokļu revīzijas (audita) un pārbaudes] rezultātā uzliktās soda naudas apmēru, tomēr šajā pantā minētās tiesiskās sekas argumentum a maiore ad minus bija attiecināmas arī uz tādu gadījumu, kad nodokļu administrācija Nodokļu likuma pārkāpumus konstatējusi citādā veidā. Ja nodokļu administrācijai, izskatot nodokļu maksātāja sūdzību par soda naudas piemērošanu, bija tiesības samazināt tās apmēru, kas aprēķināts, pamatojoties uz pārkāpumu, kurš konstatēts, pārbaudot nodokļu maksātāja grāmatvedības dokumentāciju, tad vēl jo vairāk šādas tiesības nodokļu administrācijai bija, izskatot nodokļu maksātāja sūdzību par nodokļu administrācijas lēmumu piemērot soda naudu, kurš pieņemts, konstatējot pārkāpumus skaidrā naudā veikto darījumu deklarācijā (sk., piemēram: Neimanis J. Slēdziens par apjomu. Jurista Vārds, 2005. gada 21. jūnijs, Nr.23). Proti, nodokļu administrācijai, izvērtējot izdarītā pārkāpuma būtību un raksturu, kā arī citus apstākļus, ir tiesības samazināt par skaidrā naudā veikto darījumu deklarēšanas kārtības neievērošanu uzlikto soda naudu. Līdz ar to var piekrist Senātam, ka iestādei noteiktā gadījumā var būt rīcības brīvība samazināt par skaidrā naudā veikto darījumu deklarēšanas kārtības pārkāpšanu uzliktās soda naudas apmēru (sk. Senāta 2009. gada 4. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-192 8. punktu lietas materiālu 69. lpp.). Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka iestādes pilnvaras lemt par likuma piemērošanas tiesiskajām sekām nav pārmērīgi paplašināmas, ja likumdevējs jau ir atzinis, ka deklarācijas iesniegšanas termiņa nokavējums pats par sevi ir būtisks pārkāpums. Proti, par skaidrā naudā veikto darījumu deklarēšanas kārtības neievērošanu, neiesniedzot deklarāciju noteiktā termiņā, uzliktās soda naudas apmēra noteikšanā ir nozīme nokavējuma ilgumam, jo likumdevējs arī LAPK 159.7 panta ceturtajā daļā ir noteicis gan minimālo, gan maksimālo soda naudas apmēru par skaidrā naudā veikto darījumu deklarēšanu, pārkāpjot normatīvajos aktos noteikto deklarācijas iesniegšanas termiņu.