109. Article — prasa vienlaikus izmaksāt atlīdzību par apgādnieka

zaudējumu un bezdarbnieka pabalstu. Apgādnieka zaudējums jau pēc savas būtības ir sociālais risks, kas iestājas personai, kura negūst pati savus ienākumus. Atlīdzība apgādnieka zaudējuma gadījumā ir vērsta uz iztikas līdzekļu nodrošināšanu personai, kurai šādu iztikas līdzekļu nav. Arī bezdarbnieka pabalsts ir vērsts tieši uz šo pašu vajadzību apmierināšanu. Līdz ar to valstij nav pienākuma nodrošināt personai iztikas līdzekļus divreiz. Tātad no Satversmes 109. panta neizriet prasība vienlaikus izmaksāt atlīdzību par apgādnieka zaudējumu un bezdarbnieka pabalstu. 11. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka sociālo tiesību īpašais raksturs nosaka arī tiesu varas kontroles robežas šajā jomā. Īstenojot sociālās tiesības, likumdevējs bauda plašu rīcības brīvību, ciktāl tā saprātīgi saistīta ar valsts ekonomisko situāciju, tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13.-14. punktu). Savukārt "tiesu varai ir pienākums izvērtēt, vai likumdevējs ievērojis šīs rīcības brīvības robežas" (Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 16. punkts). Tas nozīmē, ka tiesai savu iespēju robežās jāpārbauda, vai: 1) likumdevējs veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie tiesību principi (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-13-03 8.4. punktu). Šā sprieduma 9. punktā Satversmes tiesa norādīja, ka Apdrošināšanas likums paredz veselu pasākumu kompleksu sociālā nodrošinājuma sniegšanai attiecīgā sociālā riska iestāšanās gadījumā. Darbnespējas atlīdzības samazināšana vai izmaksas pārtraukšana personai, kura cietusi nelaimes gadījumā darbā vai saslimusi ar arodslimību, pati par sevi vēl nenozīmē, ka personai šā sociālā riska iestāšanās gadījumā būtu atņemtas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu kā tādas. Darbnespējas atlīdzība nav vērsta uz visu to vajadzību apmierināšanu, kādas personai rodas sakarā ar attiecīgo sociālo risku. Gadījumā, kad darbnespējas atlīdzības izmaksāšana tiek pārtraukta personām, kuru darbspēju zaudējums ir mazāks par 25 procentiem, tiek prezumēts, ka persona ir spējīga nopelnīt sev atbilstošu iztiku. Apstrīdētās normas neliedz personai saņemt citus Apdrošināšanas likumā paredzētos pakalpojumus, lai pēc iespējas kompensētu nelaimes gadījuma vai arodslimības sekas un pilnvērtīgi realizētu personas tiesības ar savu darbu nopelnīt sev iztiku. Gadījumā, kad darbnespējas atlīdzības vai apgādnieka zaudējuma atlīdzības izmaksāšana tiek pārtraukta vai samazināta personām, kuras saņem pensiju vai bezdarbnieka pabalstu, personai nav liegts tāds valsts atbalsts, kas vērsts uz zaudēto darba ienākumu kompensēšanu. Līdz ar to valsts ir nodrošinājusi personām iespēju realizēt savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā. Tātad konkrētās lietas ietvaros ir jāpārbauda, vai katrs no apstrīdētajiem regulējumiem atbilst vienlīdzības, tiesiskās paļāvības un samērīguma principiem. 12. Satversmes tiesas praksē nostiprināta atziņa, ka likumdevējs ir tiesīgs grozīt pastāvošo regulējumu sociālo tiesību jomā, tikai ievērojot tiesiskās paļāvības principu. Lai izvērtētu, vai tiesību akts, kas noteicis atkāpšanos no personai piešķirtām tiesībām, atbilst tiesiskās paļāvības principam, jānoskaidro: 1) vai personai ir radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu un 2) vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp personas tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. punktu). Tā kā lietā ir apstrīdēti vairāki un dažādi regulējumi, Satversmes tiesa sākumā noskaidros, kāda tiesiskā paļāvība sakarā ar katru apstrīdēto normu personām radusies un kā likumdevējs 2009. gada 16. jūnija Grozījumos risinājis jautājumu par šīs tiesiskās paļāvības aizsardzību. 12.1. Vairākos pieteikumos izteikts viedoklis, ka atbilstoši likumam "Par sociālo apdrošināšanu" darba devējs par pieteikumu iesniedzējiem ir veicis attiecīgas iemaksas. Darbnespējas atlīdzības piešķiršana esot spēkā jau ilgu laiku un esot balstīta uz noteiktiem principiem. Personām esot bijušas tiesības paļauties uz to, ka gadījumā, ja tās saslims ar arodslimību vai arī cietīs nelaimes gadījumā darbā, valsts tām izmaksās darbnespējas atlīdzību iepriekš noteiktajā apmērā. Taču jāņem vērā, ka darba negadījumu sociālās apdrošināšanas joma ir balstīta uz obligātajām iemaksām un solidaritātes principu. Likumā noteikto iemaksu izdarīšana nodrošina personai sociāli apdrošinātās personas statusu šajā jomā, taču nedod tiesības paļauties uz konkrēta lieluma atlīdzību vai konkrētiem atlīdzības izmaksas nosacījumiem. Minētais statuss dod personai tiesības paļauties tikai uz to, ka valsts tai piešķirs sociālo nodrošinājumu atbilstoši tiesību normām, kas būs spēkā tajā laikā, kad personai attiecīgais nodrošinājums būs nepieciešams. Savukārt lēmums par attiecīgas darbnespējas atlīdzības piešķiršanu konkrētai personai dod šai personai tiesības paļauties uz to, ka konkrēta summa tiks izmaksāta lēmumā noteiktajā laikā. 12.2. Tātad personām, kurām tika piešķirta atlīdzība par darbspēju zaudējumu 10-24 procentu apmērā, bija radusies aizsargājama tiesiskā paļāvība uz to, ka tās varēs saņemt tām piešķirto darbnespējas atlīdzību. Šo tiesisko paļāvību apstrīdētās normas nekādā veidā neaizskar. 2009. gada 16. jūnija Grozījumi papildina Apdrošināšanas likuma pārejas noteikumus ar 12. punktu, kas paredz, ka personai, kurai noteikts darbspēju zaudējums robežās no 10 līdz 24 procentiem, līdz 2009. gada 31. decembrim piešķirto atlīdzību par darbspēju zaudējumu vai kaitējuma atlīdzību turpina izmaksāt lēmumā par pakalpojuma piešķiršanu, pārrēķināšanu vai izmaksas termiņa pagarināšanu noteikto laiku. Arī pieteikuma iesniedzējai V. Draveniecei darbnespējas atlīdzība izmaksāta vēl ilgāk nekā gadu pēc likuma pieņemšanas un izmaksa pārtraukta no 2010. gada 1. jūlija (sk. VSAA Jelgavas reģionālās nodaļas 2010. gada 6. jūlija paziņojumu Nr. 25368 lietas materiālu 2. sēj. 74. lpp.). 12.3. Personām, kuras vienlaikus saņēma darbnespējas atlīdzību un valsts pensiju vai izdienas pensiju, ko izmaksā no valsts sociālās apdrošināšanas budžeta, bija radusies aizsargājama tiesiskā paļāvība uz to, ka tās varēs saņemt abus sociālos pakalpojumus reizē. Taču arī šo tiesisko paļāvību uz jau piešķirtajiem maksājumiem apstrīdētās normas neaizskar. Apdrošināšanas likuma pārejas noteikumi tika papildināti ar 13. punktu, kas paredz, ka atlīdzības par darbspēju zaudējumu saņēmējam, kuram līdz 2009. gada 30. jūnijam piešķirta izdienas pensija vai vecuma pensija, līdz minētajam datumam piešķirto atlīdzību par darbspēju zaudējumu turpina izmaksāt lēmumā par pakalpojuma piešķiršanu, pārrēķināšanu vai izmaksas termiņa pagarināšanu noteikto laiku. Tātad tām personām, attiecībā uz kurām ir izdots administratīvs akts par darbnespējas atlīdzības piešķiršanu, radusies tiesiskā paļāvība uz šo administratīvo aktu netiek skarta. 12.4. Tomēr arī tiesību norma, kas vēl nav piemērota, bet nosaka sagaidāmas tiesības, var radīt aizsargājamu tiesisko paļāvību. Proti, tiesības normatīvajā aktā ir paredzētas, bet vēl nav iestājušies visi to īstenošanas priekšnoteikumi. Jo sevišķi šāda paļāvība rodas tad, ja tiesību norma attiecas uz jau ievadītām tiesiskajām attiecībām. Personām varēja izveidoties subjektīva tiesiskā paļāvība uz to, ka ilgstoši spēkā esošais regulējums saglabāsies un, ja no jauna veiktajā ekspertīzē darbnespējas esamība apstiprināsies, tās arī turpmāk varēs saņemt darbnespējas atlīdzību. Turklāt gadījumā, ja persona kādas tiesības jau ir ieguvusi, proti, ja tiesību norma tai jau ir piemērota, personas paļāvība uz šo tiesību saglabāšanu ir īpaši augsta un valsts iespējas šādu paļāvību aizskart ir aprobežotas ar stingrākiem kritērijiem. Savukārt fakts, ka atbildīgā iestāde vēl nebija izdevusi attiecīgu administratīvo aktu, ietekmē tiesiskās paļāvības aizsardzības līmeni (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 24. punktu). Arī Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa ir secinājusi, ka personām, kas saņem uz nenoteiktu laiku piešķirtu invaliditātes pensiju, radusies tiesiska paļāvība uz to, ka šī pensija tiks izmaksāta neierobežotu laika periodu, taču invalīdi, kam pensijas piešķirtas uz ierobežotu periodu, nevar paļauties uz to, ka šo pensiju izmaksa netiks pārtraukta (sk. Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 2009. gada 2. septembra spriedumu lietā Nr. 26/06 http://www.codices.coe.int). 12.5. Personām, kurām piešķirta darbnespējas atlīdzība vai arī apgādnieka zaudējuma atlīdzība, ir radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka tās varēs šo atlīdzību saņemt neatkarīgi no tā, vai saņem bezdarbnieka pabalstu. 2009. gada 16. jūnija Grozījumi papildināja Apdrošināšanas likuma pārejas noteikumus ar 14. punktu, kas paredzēja, ka Apdrošināšanas likuma 14. panta septītā daļa stājas spēkā 2010. gada 1. janvārī. Tātad šajā gadījumā tika noteikts zināms pārejas periods, lai personas, kas bija kļuvušas par bezdarbniekiem un paļāvās uz to, ka bezdarba laikā varēs vienlaikus saņemt darbnespējas atlīdzību un bezdarbnieka pabalstu, varētu pielāgoties jaunajam regulējumam. Tomēr šis regulējums pilnībā nenovērš personu tiesiskās paļāvības ierobežojumu. 13. Līdz ar to šā sprieduma 11. punktā minētie regulējumi zināmā mērā ierobežo paļāvību, kas personām radusies sakarā ar iepriekš spēkā bijušo regulējumu, un ir jāizvērtē ierobežojumu atbilstība samērīguma principam. 13.1. Ar 2009. gada Grozījumiem veiktās izmaiņas apstrīdētajos tiesiskajos regulējumos ieviestas divu savstarpēji saistītu mērķu labad. Pirmkārt, tās vērstas uz attiecīgo sociālā nodrošinājuma jomu optimizēšanu, īstenojot taisnīguma un tiesiskās vienlīdzības principu darbnespējas atlīdzības izmaksāšanā. Sabiedrības interesēs ir noteikt šajā jomā tādu regulējumu, ka izmaksas no sociālajai palīdzībai paredzētajiem fondiem saņem tikai personas, kurām tās patiešām ir nepieciešamas. Arī ECT ir atzinusi, ka sabiedrība var būt ieinteresēta, lai tiktu pārskatīts jautājums par to, vai personas, kuras strādāja konkrētā profesijā un kurām savulaik piešķirta pensija sakarā ar darbspēju zaudējumu, ir zaudējušas vispārējās darbspējas tādā apmērā, ka tām arī turpmāk būtu izmaksājama pensija (sk. ECT spriedumu lietā Ásmundsson v. Iceland, judgment of 12 October 2004, Application 60669/00, para. 39). Tāpat leģitīmam mērķim - sabiedrības labklājības un citu personu tiesību nodrošināšana - atbilst regulējums, kas novērš nepamatotu vairāku sociālās nodrošināšanas pakalpojumu piešķiršanu vienu un to pašu vajadzību apmierināšanai. 13.2. Izmaiņas minētajos regulējumos tika pieņemtas budžeta likumprojektu paketē, kas bija vērsta uz sociālā budžeta ilgtspējas nodrošināšanu. Satversmes tiesa jau vairākos spriedumos ir secinājusi, ka 2009. gadā Latvijas valsts ekonomiskās lejupslīdes situācijā bijusi spiesta veikt budžeta izdevumu būtisku samazinājumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedumu lietā Nr. 2009-11-01). Valsts budžeta izdevumu samazināšanas nolūkā izstrādātajam regulējumam ir leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības nodrošināšana (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 16. punktu un 2010. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. 2009-76-01 4.2. punktu). 13.3. Pieteikumu iesniedzēji apstrīdēto normu neatbilstību samērīguma principam pamato ar to, ka personas procentuāli zaudē daudz lielāku ienākumu daļu nekā panāktais sociālā budžeta izdevumu ietaupījums. Šādam vienkāršotam vērtējumam nevar piekrist. Tiesībsargs pamatoti norāda, ka labums, ko sabiedrība gūst no attiecīgā regulējuma, nav jāsamēro ar konkrēto summu, ko sociālais budžets ietaupa konkrētajā pozīcijā, bet gan jāuzskata par daļu no kopējā budžeta ekonomijas pasākumu kopuma. Raugoties šādā aspektā, jāatzīst, ka apstrīdētās normas sasniedz minētos leģitīmos mērķus. Vērtējot to, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp nepieciešamību aizsargāt personu tiesisko paļāvību un nepieciešamību nodrošināt sabiedrības intereses, vērā ņemams tas, vai ir paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 2. punktu). Šāda saudzējoša pāreja var izpausties arī kā saprātīga pārejas termiņa noteikšana. Tas konkrētajā gadījumā ir iespēju robežās izdarīts. Ņemot vērā visus minētos apstākļus, labums, kuru sabiedrība gūst no pasākumu kopuma, kas vērsts uz sociālā budžeta izmaksu konsolidāciju un izlietošanas optimizāciju, ir lielāks nekā attiecīgajām personām noteiktais ierobežojums. Tātad 2009. gada 16. jūnija Grozījumu 6. panta pirmā daļa (kas paredz izslēgt Apdrošināšanas likuma 20. panta ceturtās daļas 5. punktu), Apdrošināšanas likuma 14. panta septītā daļa un 20. panta devītā daļa atbilst Satversmes 109. pantam kopsakarā ar Satversmes 1. pantu. 14. Pieteikumos izteikti vairāki viedokļi par to, kāpēc atsevišķas apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Lai izvērtētu apstrīdēto normas atbilstību šai normai, jānoskaidro, vai personas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, vai apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi un vai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 14. punktu). 14.1. Pēc pieteikuma iesniedzējas V. Dravenieces ieskata, apstrīdētā norma, kas paredz izslēgt Apdrošināšanas likuma 9. panta ceturtās daļas 5. punktu (darbnespējas atlīdzības izmaksu personām ar darbspēju zaudējumu 10-24 procentu apmērā), neatbilstot vienlīdzības principam trijos dažādos aspektos. Pirmkārt, jēdzienu "darbspēju zaudējums" un "invaliditāte" saturs esot ļoti līdzīgs. Atbilstoši Arodslimību likumam darbnespējas atlīdzību nesaņemot visi, kam noteikts darbspēju zaudējums, turpretī invaliditātes pensiju saņemot personas, kam noteikta jebkura no visām trim invaliditātes grupām. Satversmes tiesa nevar piekrist no šā apgalvojuma izrietošajam, proti, tam, ka personas, kurām noteikts darbspēju zaudējums apmērā līdz 25 procentiem, būtu vienādos un salīdzināmos apstākļos ar invalīdiem - personām, kurām noteikts darbspēju zaudējums, kas pārsniedz 24 procentus. Tā saskaņā ar likuma "Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību" 10. panta otro daļu izdoto Ministru kabineta 2003. gada 19. novembra noteikumu Nr. 650 "Invaliditātes ekspertīzes kārtība Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā" 3. pielikumu "veselības zudums līdz 25 procentiem nav uzskatāms par invaliditāti". Otrkārt, pieteikuma iesniedzēja V. Draveniece uzskata, ka attieksmei pret personām, kuras zaudējušas darbspējas apmērā līdz 24 procentiem, esot jābūt atšķirīgai salīdzinājumā ar tām personām, kuru darbspējas ir pilnīgas. Personām, kuru darbspējas nav pilnīgas, esot ievērojami grūtāk atrast darbu un nopelnīt sev iztiku un pensiju. Satversmes tiesa piekrīt, ka šī atšķirība liek likumdevējam paredzēt papildu palīdzību šādu personu iekārtošanai darbā un, ja nepieciešams, pārkvalifikācijas nodrošināšanai, taču darbspēju zaudējums šādā apmērā vēl nenozīmē, ka likumdevējam būtu pienākums sniegt atbalstu tikai un vienīgi kā atlīdzību naudā. Apdrošināšanas likuma 18. pants paredz personas pienākumu izmantot VSAA finansēto profesionālo rehabilitāciju un pārkvalifikāciju. Savukārt šā likuma 21. panta otrā daļa paredz, ka VSAA apmaksā personas izdevumus par medicīnisko un profesionālo rehabilitāciju, ja šie izdevumi netiek segti no veselības aprūpes pakalpojumu minimuma vai sociālās palīdzības valsts programmas. Treškārt, V. Draveniece uzskata, ka visas personas, kas cietušas nelaimes gadījumā darbā vai saslimušas ar arodslimību, atrodas tiesiski salīdzināmos apstākļos, taču tikai daļai no tām, proti, personām, kuras zaudējušas darbspējas mazāk nekā 25 procentu apmērā, netiek izmaksāta darbnespējas atlīdzība. Satversmes tiesa piekrīt, ka visas personas, kuras cietušas nelaimes gadījumā darbā vai saslimušas ar arodslimību, atrodas tiesiski salīdzināmos apstākļos tiktāl, ciktāl tām ir nepieciešams sociālais nodrošinājums ar nelaimes gadījumu vai arodslimību saistīto vajadzību apmierināšanai. Taču konkrētās vajadzības var būt atšķirīgas atkarībā no nelaimes gadījuma vai arodslimības rakstura. Vienāda attieksme šajā gadījumā nozīmē to, ka zināmā līmenī tiek apmierinātas dažādās sakarā ar nelaimes gadījumu vai arodslimību radušās vajadzības (piemēram, pēc medicīniskās palīdzības, zālēm, protezēšanas, pārkvalificēšanās utt.), nevis to, ka visām personām tiek nodrošināti vai apmaksāti vieni un tie paši pakalpojumi. Vajadzība kompensēt zaudētos ienākumus rodas tad, ja persona darbspējas zaudējusi tādā apmērā, ka pati vairs nespēj gūt atbilstošus darba ienākumus. Likumdevēja rīcības brīvībā ietilpst iespēja noteikt robežu, līdz kurai var prezumēt, ka persona, neraugoties uz darbspēju zaudējumu, ir spējīga nopelnīt sev iztiku atbilstošā līmenī un līdz ar to šai personai nemaz nav vajadzības pēc zaudēto ienākumu kompensācijas. Tātad pret visām personām, kas cietušas nelaimes gadījumā darbā vai saslimušas ar arodslimību, attieksme ir vienāda - ir paredzēts, ka noteiktas to vajadzības tiks apmierinātas zināmā līmenī. Tātad 2009. gada 16. jūnija Grozījumu 6. panta pirmā daļa (kas paredz izslēgt Apdrošināšanas likuma 20. panta ceturtās daļas 5. punktu) atbilst Satversmes 91. pantam. 14.2. No A. Lakstiņa-Lakstīgalas, K. J. Kronītes, A. Salmanes un E. Streipas, V. Pčelova, kā arī Saeimas deputātu pieteikumiem izriet, ka visas sociāli apdrošinātās personas, kas sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību zaudējušas darbspējas vismaz 25 procentu apmērā, atrodas tiesiski salīdzināmos apstākļos, taču pret personām, kas saņem valsts pensiju, attiecīgu izdienas pensiju vai bezdarbnieka pabalstu, tiek pieļauta atšķirīga attieksme, jo darbnespējas atlīdzība netiek izmaksāta pilnā apmērā vai arī netiek izmaksāta nemaz. Satversmes tiesa piekrīt, ka minētās personas atrodas tiesiski salīdzināmos apstākļos. Taču atšķirīgā attieksme ir noteikta ar likumu un ir saistīta ar objektīvu kritēriju - cita sociālā nodrošinājuma esamību, kura mērķis ir personas negūto darba ienākumu kompensācija. Šai attieksmei ir leģitīms mērķis - nodrošināt sociālās aizsardzības sistēmas ilgtspējību un atbilstību tiesību principiem. Minētie regulējumi sasniedz šo mērķi, jo nodrošina, ka personām vienu un to pašu darbspēju zaudējums netiek kompensēts vairākkārt. Proti, pensija tiek aprēķināta un izmaksāta, pieņemot, ka persona darbspējas zaudējusi pilnīgi. Arī bezdarbnieka pabalsts tiek izmaksāts, pieņemot, ka persona negūst nekādus ienākumus no algota darba. Tātad personai netiek liegta iespēja saņemt kompensāciju par to, ka šī persona sakarā ar viena vai vairāku sociālo risku iestāšanos negūst ienākumus no algota darba. Sociālo tiesību jomā nav iespējams izvairīties no tā, ka personas reālā situācija katrā konkrētajā gadījumā varētu atšķirties no prezumētās situācijas. Piemēram, tiek pieņemts, ka persona darbspējas zaudē ar likumā noteiktu vecumu, lai arī šis pieņēmums var neatbilst katras konkrētas personas stāvoklim attiecīgajā vecumā. Likumdevējs ir tiesīgs vadīties no attiecīgiem pieņēmumiem, ja tiem ir saprātīgs pamats un tie izvērtēti pienācīgā procedūrā. Tāpat likumdevēja rīcības brīvības ietvari ļauj tam, balstoties uz šādiem pieņēmumiem, noteikt, kā sociālā nodrošinājuma apmērs aprēķināms gadījumos, kad vienlaikus iestājušies vairāki sociālie riski. Turklāt likumdevējs ir izvēlējies iespējami saudzīgāku risinājumu, proti, personai tiek saglabāta iespēja saņemt sociālo nodrošinājumu lielākajā apmērā, kāds aprēķināts katram no attiecīgajiem sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem. Labums, ko sabiedrība gūst no šīs atšķirīgās attieksmes, ir lielāks nekā personas interešu ierobežojums. Tātad minētā atšķirīgā attieksme atbilst samērīguma prasībām. Līdz ar to Apdrošināšanas likuma 14. panta septītā daļa un 20. panta devītā daļa atbilst Satversmes 109. pantam kopsakarā ar Satversmes 91. pantu. 15. Pieteikumā, ko iesnieguši Saeimas deputāti, formulēts arī prasījums par Apdrošināšanas likuma 20. panta devītās daļas (iepriekšējā redakcijā) atbilstību Satversmes 1., 91. un 109. pantam. Tā kā šajā spriedumā jau ir secināts, ka Satversmes 109. pants neprasa personām vienlaikus izmaksāt gan valsts pensiju, gan arī darbnespējas atlīdzību, nav nepieciešams atsevišķi pārliecināties, vai darbnespējas atlīdzības izmaksas ierobežojums 20 procentu apmērā atbilst šīm prasībām. Pieteikumā nav norādīts, ka minētā norma būtu pieņemta, pārkāpjot tiesiskās paļāvības principu. Savukārt pieteikumā expressis verbis ietverto pamatojumu par šīs normas neatbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam Satversmes tiesa jau ir izvērtējusi šā sprieduma 6.2.2. punktā. Līdz ar to arī Apdrošināšanas likuma 20. panta devītā daļa (redakcijā līdz 2009. gada 1. jūlijam) atbilst Satversmes 1., 91. un 109. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa n o s p r i e d a: 1. Atzīt, ka likuma "Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām" 20. panta devītā daļa (redakcijā līdz 2009. gada 1. jūlijam) atbilst Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 109. pantam. 2. Atzīt, ka likuma "Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām" 20. panta devītā daļa atbilst Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantam. 3. Atzīt, ka likuma "Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām" 14. panta septītā daļa atbilst Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 109. pantam. 4. Atzīt, ka 2009. gada 16. jūnija likuma "Grozījumi likumā "Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām"" 6. panta pirmā daļa atbilst Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 109. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris