17. Article

Pieteikuma iesniedzēja lūdz izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, tomēr tajās ietvertais regulējums tikai daļēji skar valsts budžeta likuma projekta, tostarp konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumu, izskatīšanu valdībā. Saeima norāda, ka jau šobrīd konstitucionālo institūciju rīcībā esot elastīgi mehānismi, lai tās varētu aizstāvēt savus budžeta pieprasījumus gan Ministru kabinetā, gan Saeimā. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai Likumā par budžetu un finanšu vadību ir ietverts normatīvais regulējums, kurā noteikta Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumu izskatīšanas kārtība Ministru kabinetā. 17.1. Satversmes tiesa ex officio prasījuma robežas var paplašināt, ievērojot zināmus kritērijus, visupirms "ciešās saistības koncepciju". Lai secinātu, vai konkrētā gadījumā ir iespējams un nepieciešams ex officio paplašināt prasījuma robežas attiecībā uz citām normām, ir jānoskaidro: 1) vai tās normas, attiecībā uz kurām prasījums ex officio tiek paplašināts, ir tik cieši saistītas ar lietā expressis verbis apstrīdētajām normām, ka to izvērtēšana iespējama tā paša pamatojuma ietvaros vai nepieciešama konkrētās lietas izlemšanai; 2) vai prasījuma robežu paplašināšana ir nepieciešama Satversmes tiesas procesa principu ievērošanai (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 17. punktu). Apstrīdētās normas ir cieši saistītas ar citās Likuma par budžetu un finanšu vadību normās ietverto regulējumu. Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. pantā regulēta valsts budžeta pieprasījumu analīze, bet normas par valsts budžeta likuma projekta izskatīšanu Ministru kabinetā ietvertas šā likuma 20. pantā. Savukārt no procesuālās ekonomijas principa izriet, ka Satversmes tiesai nebūtu lietderīgi atkārtoti lemt par jautājumiem, kas var tikt izlemti šīs lietas ietvaros. Līdz ar to apstrīdēto normu atbilstība Satversmei izvērtējama kopsakarā ar Likumā par budžetu un finanšu vadību ietverto regulējumu par valsts budžeta likuma projekta izskatīšanu Ministru kabinetā. 17.2. No Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta secināms, ka valsts budžeta pieprasījumu analīzes ietvaros finanšu ministrs veic budžeta pieprasījumu sākotnējo izvērtējumu. Tomēr apstrīdētās normas liedz finanšu ministram grozīt Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumus bez pieprasījuma iesniedzēja piekrišanas. Likuma par budžetu un finanšu vadību 20. panta otrā daļa noteic, ka finanšu ministrs cenšas panākt vienošanos ar ministriju un citu centrālo valsts iestāžu vadītājiem. Ja vienošanās netiek panākta, tad Ministru kabinetā iesniedzamajam valsts budžeta likuma projektam pievieno izziņu par tiem iebildumiem, par kuriem vienošanās nav panākta. Šis regulējums attiecas arī uz apstrīdētajās normās minētajām institūcijām ar nosacījumu, ka finanšu ministrs nedrīkst vienpusēji grozīt to budžeta pieprasījumus. Ja finanšu ministrs nepanāk vienošanos ar Kanceleju, Augstāko tiesu, Satversmes tiesu, Valsts kontroli vai Tiesībsarga biroju par to budžetiem, tad šie jautājumi ir jāizskata Ministru kabinetā. Var secināt, ka Likuma par budžetu un finanšu vadību normas, kas regulē konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumu izskatīšanu līdz valsts budžeta likuma projekta iesniegšanai Ministru kabinetā, paredz noteiktu procedūru, proti, konsultācijas un viedokļu saskaņošanu ar minētajām institūcijām. 17.3. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka valdība, sastādot valsts budžetu 2010. gadam, samazināja konstitucionālo institūciju budžetu izdevumus bez to piekrišanas (sk. lietas materiālu 6. lpp.). Arī Tiesībsargs norāda, ka valsts budžeta izstrādes gaitā konstitucionālo institūciju viedoklis nav uzklausīts (sk. lietas materiālu 91. lpp.). Satversmes tiesa savos spriedumos vairākkārt ir uzsvērusi valsts varas atzaru sadarbības nepieciešamību un pienākumu pamatot lēmumus. Likumdevējam ir pienākums dot tiesu varai iespēju izteikt savu viedokli par jautājumiem, kuri ietekmē tās darbību un ir likumdevēja kompetencē (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. 2009-111-01 29.1. punktu). Ja likumdevējs tiesu varas viedokli neņem vērā vai ņem vērā daļēji, tam ir pienākums nodrošināt savai rīcībai pamatojumu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 11.5. punktu). Satversmes tiesa arī ir norādījusi, ka tiesu varu pārstāvošas institūcijas viedokļa uzklausīšanas pienākums izriet no varas dalīšanas un tiesnešu neatkarības principiem (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 24.4. punktu). Minētie Satversmes tiesas secinājumi ir vienlīdz attiecināmi arī uz izpildvaras pienākumu sadarboties ar Valsts prezidentu, Augstāko tiesu, Satversmes tiesu, Valsts kontroli un Tiesībsargu jautājumos, kas skar šo institūciju budžeta pieprasījumus un valsts budžeta likuma projekta sagatavošanu. Varas dalīšanas princips ietver ne vien likumdevējvaras, bet arī izpildvaras pienākumu uzklausīt konstitucionālo institūciju, kā arī Tiesībsarga biroja viedokli. Tā kā valsts budžeta likuma projekta sagatavošana līdz tā iesniegšanai Saeimā ir vienota izpildvaras darbība, par kuru atbild Ministru kabinets, apstrīdētajās normās minētajām institūcijām jātiek uzklausītām arī pēc tam, kad finanšu ministrs ir iesniedzis valsts budžeta likuma projektu Ministru kabinetā. Ja Ministru kabinets groza Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles vai Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumus, bet minētās institūcijas pret to iebilst, tad valdībai par iebildumiem ir jāpaziņo likumdevējam. 17.4. No Finanšu ministrijas sagatavotās likumprojekta "Grozījumi likumā "Par budžetu un finanšu vadību"" anotācijas ir secināms, ka Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta piektās daļas redakcija izstrādāta saskaņā ar Saeimas Juridiskās komisijas ierosinājumu un tās mērķis ir nodrošināt, lai tiktu sagatavots caurspīdīgs valsts budžeta projekts - likums un tā paskaidrojumi (sk. lietas materiālu 56. lpp.). Minēto var attiecināt arī uz Valsts kontroles likuma 44. panta otrajā daļā un Tiesībsarga likuma 19. panta otrajā daļā ietverto normatīvo regulējumu. Nosakot Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta piektajā daļā atsevišķu regulējumu konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumu izskatīšanai, likumdevējs ir uzsvēris Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja īpašo statusu un nepieciešamību nodrošināt budžeta sagatavošanas procesa caurskatāmību. Likumdevējs ir noteicis Kancelejai, Augstākajai tiesai, Satversmes tiesai, Valsts kontrolei un Tiesībsarga birojam lielākas tiesības budžeta pieprasījumu izskatīšanā nekā institūcijām, kuru budžeta pieprasījumus ir tiesīgs grozīt finanšu ministrs. Apstrīdēto normu kontekstā caurskatāmība nozīmē to, ka konstitucionālajām institūcijām un Tiesībsarga birojam jātiek uzklausītiem Ministru kabinetā, savukārt Ministru kabinetam savi lēmumi jāpamato. Likuma par budžetu un finanšu vadību 20. panta otrā daļa uzliek finanšu ministram pienākumu pievienot Ministru kabinetā iesniedzamajam valsts budžeta likuma projektam izziņu par tiem iebildumiem, par kuriem vienošanās nav panākta. Savukārt minētā panta ceturtā daļa noteic, ka jautājumus, kas nav atrisināti valsts budžeta pieprasījumu izskatīšanas procesā, ministriju un citu centrālo valsts iestāžu vadītāji var nodot izlemšanai Ministru kabinetam. Tomēr Likuma par budžetu un finanšu vadību 20. panta normas neuzliek Ministru kabinetam pienākumu uzklausīt Kanceleju, Augstāko tiesu, Satversmes tiesu, Valsts kontroli un Tiesībsarga biroju pēc tam, kad finanšu ministrs iesniedzis Ministru kabinetā valsts budžeta likuma projektu. Satversmes tiesa nepiekrīt Saeimas viedoklim, ka jau šobrīd konstitucionālo institūciju rīcībā esot elastīgi mehānismi, lai tās varētu aizstāvēt savus budžeta pieprasījumus gan Ministru kabinetā, gan Saeimā. Saeima norāda, ka ikviena institūcija, kura izsaka tādu vēlēšanos, tiekot uzklausīta attiecīgajās Saeimas komisijās un varot izteikt savu viedokli arī rakstveidā. Tomēr šāda iespēja, kas turklāt nav noteikta tiesību normās, neattaisno Likuma par budžetu un finanšu vadību nepilnības. Tā kā nav tāda normatīvā regulējuma, kas nodrošinātu Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja tiesības tikt uzklausītiem Ministru kabinetā sakarā ar to budžeta pieprasījumu izskatīšanu, netiek īstenots apstrīdēto normu mērķis. Šāda normatīvā regulējuma neesamība pieļauj valsts varas dalīšanas principam, kā arī tiesu un Valsts kontroles neatkarībai neatbilstošu situāciju, kurā Ministru kabinets var grozīt Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumus, nenoskaidrojot šo institūciju viedokli. Līdz ar to apstrīdētās normas nesasniedz savu mērķi. 17.5. Ievērojot šajā spriedumā secināto, Satversmes tiesa atzīst, ka Likuma par budžetu un finanšu vadību normatīvais regulējums par valsts budžeta likuma projekta izskatīšanas kārtību Ministru kabinetā ir acīmredzami nepilnīgs. Kā norādīts iepriekš, Likuma par budžetu un finanšu vadību 20. panta normas neuzliek Ministru kabinetam pienākumu uzklausīt Kanceleju, Augstāko tiesu, Satversmes tiesu, Valsts kontroli un Tiesībsarga biroju pēc tam, kad finanšu ministrs iesniedzis Ministru kabinetā valsts budžeta likuma projektu. Minētais pienākums citastarp ietver arī Ministru kabineta pienākumu pamatot lēmumu, ar kuru tas grozījis Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles vai Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumu, kā arī pienākumu nodrošināt, lai Ministru kabinetā izskanējušie šo institūciju iebildumi pret grozījumiem to budžeta pieprasījumos tiktu darīti zināmi likumdevējam. Demokrātiskā tiesiskā valstī, ievērojot valsts varas institūcijām piešķirto funkciju apjomu, normatīvā regulējuma nepilnību atklāšana un novēršana visupirms ir likumdevēja kompetencē. Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka Likumā par budžetu un finanšu vadību ietvertais normatīvais regulējums ir nepilnīgs un nenodrošina Satversmei atbilstošu Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumu izskatīšanas kārtību. Līdz ar to apstrīdētās normas kopsakarā ar Likuma par budžetu un finanšu vadību 20. pantā konstatētajām normatīvā regulējuma nepilnībām pārkāpj Satversmes 1. pantā nostiprināto valsts varas dalīšanas principu, kā arī Satversmes 83. un 87. pantā noteikto tiesu un Valsts kontroles neatkarību.