3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas viedoklim un uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1., 83. un 87. pantam. 3.1. Likuma par budžetu un finanšu vadību sākotnējā redakcija esot pieļāvusi, ka finanšu ministrs pieņem lēmumu par pieprasīto budžeta izdevumu samazināšanu vai citiem grozījumiem konstitucionālo institūciju budžeta pieprasījumos. Tikai ar minētā likuma 1998. gada 1. aprīļa grozījumiem esot noteikta īpaša Saeimas budžeta pieprasījumu izvērtēšanas kārtība. Saeima norāda, ka visām konstitucionālajām institūcijām esot finansiālā autonomija, kas izpaužoties budžeta pieprasījuma sagatavošanā, budžeta izpildē un finanšu līdzekļu izlietojuma kontrolē. Finansiālā patstāvība esot nepieciešama sakarā ar attiecīgo institūciju funkcijām un varas dalīšanas principu. Tomēr absolūta finansiāla patstāvība realitātē neesot iespējama nevienai institūcijai, pat parlamentam, jo arī tam savu izdevumu palielināšanas gadījumā esot jārēķinās ar valdības viedokli. Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta piektā daļa esot izstrādāta, uzklausot Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles, Tieslietu ministrijas un Finanšu ministrijas pārstāvjus. 3.2. Saeima norāda, ka citas konstitucionālās institūcijas objektīvi nevarot pretendēt uz tādu pašu regulējumu, kāds paredzēts Saeimas budžeta pieprasījuma izskatīšanai, jo tās nepieņemot valsts budžetu un tās neesot ievēlējusi tauta tiešās vēlēšanās. Lai nodrošinātu, ka iesniedzamais budžeta projekts ir pilnīgs, Ministru kabinetam esot jāņem vērā budžeta pieņēmēja - likumdevēja - sākotnējā griba, ko tas izteicis savā budžeta pieprasījumā. Atbildība par valsts budžeta izstrādāšanu, sabalansēšanu un izpildi gulstoties uz Ministru kabinetu, kuram jāievēro no Satversmes izrietošie principi, tostarp varas dalīšanas princips, kā arī Satversmes 66. pantā noteiktā atbildība. Ja konstitucionālo institūciju budžeta pieprasījumu grozīšana tiktu uzticēta vienīgi Saeimai, tas nonāktu pretrunā ar Satversmes 66. pantu. Nepilnīgs esot uzskats, ka tikai parlaments var nodrošināt varas dalīšanas principa ievērošanu un pasargāt konstitucionālās institūcijas no valdības it kā patvaļīgās rīcības. Varas dalīšanas principu vajagot uztvert kā noteikumus, kas jāievēro, lai varas atzari efektīvi sadarbotos un līdzsvarotu cits citu. 3.3. Saeima uzskata par nepamatotu Pieteikuma iesniedzējas viedokli, ka Ministru kabinets nedrīkstot lemt par Valsts kontroles budžeta pieprasījumu, jo Valsts kontrole revidējot Ministru kabineta un tam padoto institūciju darbību. Ja šo viedokli atzītu par pareizu, tad Saeima arī nedrīkstētu lemt, piemēram, par Satversmes tiesas budžetu, jo Satversmes tiesa lemj par likumu atbilstību Satversmei. Ministru kabinetam esot jāatbild par valsts budžeta izpildes iespējamību un efektivitāti. Turklāt nepamatots konstitucionālo institūciju budžeta pieprasījums, kas negrozīts iekļauts valsts budžeta projektā, varot būt par pamatu tam, ka Ministru kabinetam jāatkāpjas. Pēc Saeimas domām, loģiska ir tāda situācija, ka varas dalīšanas sistēmas ietvaros kādai no institūcijām ir prioritāte noteiktā jautājumā. Pasaules valstu praksē neesot vienotas pieejas budžeta izstrādāšanai un izskatīšanai, kā arī nepastāvot vienots varas dalīšanas principa standarts konstitucionālo institūciju budžeta jautājumos. Ja konstitucionālo institūciju izdevumus, kas atspoguļoti to budžeta pieprasījumos, atdalītu no citiem budžeta izdevumiem un neļautu Ministru kabinetam tos saturiski integrēt budžeta sistēmā, tad budžeta projekts būtu nepilnīgs. Šīs nepilnības nāktos labot Saeimā, bet tas sarežģītu budžeta pieņemšanas procesu un nebūtu racionāli. 3.4. Saeimas lēmumi par konstitucionālo institūciju budžeta projektiem un to precizējumiem tiekot pieņemti, ievērojot Ministru kabineta viedokli, pēc tā priekšlikuma vai pozitīva atzinuma. Ikviena institūcija, kura izsaka tādu vēlēšanos, tiekot uzklausīta attiecīgajās Saeimas komisijās un varot izteikt savu viedokli arī rakstveidā. Budžeta pieprasījumu veidojošie parametri nereti esot precīzi noteikti likumā, un Ministru kabinets šādos gadījumos nevarot brīvi lemt par finanšu līdzekļu piešķiršanu. Arī likumdevēja politiskais lēmums varot būt nelabvēlīgs konstitucionālajām institūcijām. Saeima uzskata, ka jau šobrīd konstitucionālo institūciju rīcībā esot elastīgi mehānismi, lai tās varētu aizstāvēt savus budžeta pieprasījumus gan Ministru kabinetā, gan Saeimā.