13. Article

Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību tiesiskās paļāvības principam, kas izriet no Satversmes 1. panta. Tāpat Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību sociāli atbildīgas valsts principam, kas izriet no Satversmē garantēto sociālo tiesību kopuma, kā arī atbilstību Satversmes 105. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu un Satversmes 109. pantā nostiprinātajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. No Satversmes 1. pantā ietvertā demokrātiskās republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot virkni tiesiskas valsts pamatprincipu, arī tiesiskās paļāvības principu. Valsts iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu [sk., piemēram, Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu un 2000. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99) secinājumu daļas 3. punktu]. Konstitucionālais likumdevējs Satversmē iekļāvis virkni sociālo tiesību, nosakot, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts, proti, tāda valsts, kas likumdošanā, pārvaldē un tiesas spriešanā cenšas iespējami plaši īstenot sociālo taisnīgumu (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 18. punktu). Satversmes tiesa jau norādījusi, ka sociāli atbildīgas valsts principa saturs ir ievērojami plašāks par jebkuras konkrētas sociālās tiesības saturu, tomēr tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir viens no šā principa raksturīgākajiem elementiem (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 14. punktu). Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka, izvērtējot tiesību normu atbilstību tiem tiesību principiem, kas izriet no Satversmes 1. pantā noteiktajām valsts konstitucionālajām pamatvērtībām, jāņem vērā, ka šo principu izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.2. un 15.3. punktu un 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 21. punktu). Gadījumos, kad vienlaikus apstrīdēta kādas sociālo tiesību jomā izdotas normas atbilstība gan no Satversmes 1. panta izrietošajiem principiem, gan arī Satversmes 109. pantam, atbilstība Satversmes 1. pantam parasti tiek vērtēta kopsakarā ar Satversmes 109. pantu. Līdz ar to apstrīdēto normu atbilstība tiesiskās paļāvības principam un sociāli atbildīgas valsts principam jāvērtē kopsakarā ar Satversmes 109. pantu. 13.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Fondēto pensiju likums paredz tiešu saikni starp personas veiktajām iemaksām un uzkrāto pensijas kapitālu, tādēļ apstrīdētās normas jāvērtē kopsakarā ar Satversmes 105. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu. Savukārt no Saeimas atbildes raksta secināms, ka apstrīdētās normas attiecas uz sociālo tiesību jomu un lietā tiek apstrīdēta likumdevēja rīcības brīvība noteikt Satversmē garantēto tiesību uz sociālo nodrošinājumu apjomu. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka tiesības uz pensijas izmaksu neatkarīgi no finansēšanas avota ietilpst Satversmes 105. panta pirmajā teikumā ietvertā jēdziena "īpašums" saturā (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 20. punktu). Satversmes tiesa arī atzinusi, ka Satversmes 109. pants sociālo tiesību jomā personai nodrošina lielāku tiesību aizsardzības apjomu nekā Satversmes 105. pants. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka nav nepieciešams atsevišķi izvērtēt sociālo tiesību jomā izdotas tiesību normas atbilstību Satversmes 105. pantam, ja tā atbilst Satversmes 109. pantam (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 20. punktu un 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 6.3. punktu). Tātad, ja kāda sociālo tiesību jomā izdotā tiesību norma ietilpst gan Satversmes 105. panta, gan arī 109. panta tvērumā, izvērtējama tās atbilstība Satversmes 109. pantam. 13.2. Pieteikuma iesniedzējs vairākkārt norādījis, ka apšauba fondēto pensiju shēmā paredzētās iemaksu likmes samazināšanas atbilstību Satversmei. Sociālās apdrošināšanas maksājuma apjoms un tā procentuālais sadalījums sociālā budžeta ietvaros parasti tiek noteikts, balstoties uz sociālo izdevumu aprēķiniem un prognozēm par iekšzemes kopprodukta izaugsmi, valsts demogrāfisko situāciju un valsts realizēto ilgtermiņa sociālekonomisko politiku kopumā, kā arī likumdevēja izraudzīto politiku attiecībā uz obligāto un brīvprātīgo sociālo apdrošināšanu (sk. Walton J. Pension Schemes: Social Insurance and Social protection, International Monetary Fund, London, 2003, pp. 1 - 5, http://www.imf.org/external/np/sta/ueps/2003/070103.pdf, aplūkots 2010. gada 10. novembrī). Likumdevēja lēmumiem par sociālo tiesību īstenošanu nozīmīga ir to politiskā dimensija, proti, lēmumi šajā jomā tiek pieņemti, vadoties ne tik daudz no juridiskiem, bet vairāk no politiskiem apsvērumiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106 secinājumu daļas 1. punktu un 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 16. punktu). Tomēr arī politiskus lēmumus ierobežo Satversme, tāpēc likumdevēja rīcības apjomam, pieņemot lēmumus sociālo tiesību jomā, ir jāatbilst Satversmes normām un principiem. Sociālo tiesību jomā robeža starp juridiskiem argumentiem un politiskiem apsvērumiem ne vienmēr ir precīzi nosakāma. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normu atbilstību augstāka juridiskā spēka normām noteiktā apjomā vienmēr iespējams vērtēt no tiesību viedokļa, visupirms noskaidrojot tiesību normu un principu saturu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 17. punktu). Sociālo tiesību īpašais raksturs nosaka arī tiesu varas kontroles robežas šajā jomā. Kritēriji, pēc kādiem vērtējama tiesību normas atbilstība tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, var atšķirties atkarībā no tā, vai konkrētā norma ierobežo personai piešķirtās tiesības vai arī nosaka valsts pozitīvo pienākumu izpildi (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13. un 14. punktu un 2009. gada 21. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2009-86-01 9. punktu). 13.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Pārejas noteikumu 3. punkta 4. apakšpunktam ir atpakaļvērsts spēks, jo sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas veiktas līdz apstrīdēto normu pieņemšanai, fondēto pensiju shēmā tiek reģistrētas jau tādā apmērā, kādu nosaka apstrīdētās normas. Likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 9. pants paredz: "Normatīvajiem aktiem nav atpakaļejoša spēka, izņemot likumā īpaši paredzētus gadījumus." Likumam piešķirt atpakaļvērstu spēku visos gadījumos nav pieļaujams, jo jāņem vērā vispārējie tiesību principi, kas sargā personu tiesisko paļāvību no iepriekš neparedzamām tiesiskā regulējuma izmaiņām. Līdz ar to Pārejas noteikumu 3. punkta 4. apakšpunkta atbilstība augstāka juridiskā spēka normām jāvērtē vienlaikus ar apstrīdēto normu atbilstību tiesiskās paļāvības principam. 13.4. Satversmes tiesas praksē nostiprināta atziņa, ka likumdevējs ir tiesīgs grozīt pastāvošo regulējumu sociālo tiesību jomā, ievērojot tiesiskās paļāvības principu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 12. punktu). Likumdevējs, pieņemot Fondēto pensiju likumu, noteica minimālo iemaksu likmi fondēto pensiju shēmā un kārtību, kādā iemaksu likmes tiks pakāpeniski palielinātas, līdz likumā noteiktā shēma sāks darboties pilnā apmērā. Līdz ar to likumdevējs, izstrādājot fondēto pensiju shēmu, vienlaikus noteica pārejas periodu, paredzot šīs shēmas pakāpenisku ieviešanu. Pieņemot apstrīdētās normas, likumdevējs ne vien mainīja iemaksu likmi fondētajā pensiju shēmā, bet arī pagarināja fondēto pensiju shēmas ieviešanas termiņu. Tādējādi apstrīdētās normas veido vienotu, savstarpēji cieši saistītu un nedalāmu regulējumu. Apstrīdētās normas kā vienots regulējums ietekmē katras atsevišķās normas tvērumu un saturu, jo tās kopumā nosaka fondēto pensiju shēmas attīstību. Līdz ar to Satversmes tiesa, izskatot apstrīdēto normu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām, tās vērtēs kā vienotu regulējumu.