15. Article

Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos." Satversmes tiesa jau norādījusi, ka Satversmes 109. pants garantē iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un prognozējamu, kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības sistēmu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2009-88-01 8. punktu). Fondēto pensiju shēma ir daļa no Latvijā izveidotās pensiju sistēmas, kas, nepalielinot kopējo iemaksu apmēru vecuma pensijām, dod personai iespēju uzkrāt papildu pensijas kapitālu, daļu no iemaksām ieguldot finanšu instrumentos. Saskaņā ar Fondēto pensiju likuma 3. panta pirmo un otro daļu fondēto pensiju shēmas dalībnieks var būt ikviens sociāli apdrošinātais, kurš shēmas darbības sākumā - 2001. gada 1. jūlijā - nebija vecāks par 50 gadiem. Likumdevējs noteicis, ka fondēto pensiju shēmas dalībniekam, sasniedzot vecumu, kas dod tiesības saņemt pensiju, vai vēlāk ir tiesības izvēlēties, vai uzkrāto fondētās pensijas kapitālu pievienot nefondētajam pensijas kapitālam un pārrēķināt vecuma pensiju vai par uzkrāto fondētās pensijas kapitālu iegādāties dzīvības apdrošināšanas polisi. Tā kā tiesības uz sociālo nodrošinājumu pieder pie sociālajām tiesībām, valstij ir rīcības brīvība to metožu un mehānismu izvēlē, ar kādiem šīs tiesības īstenojamas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļas pirmo rindkopu). Satversmes tiesa secinājusi, ka Satversmes 109. pants negarantē personām tiesības uz pensiju, kas aprēķināta noteiktā apmērā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. 2009-76-01 6.1. punktu). Līdz ar to likumdevējs, izvērtējot valsts ekonomiskās iespējas un citus apstākļus, var izmantot savu rīcības brīvību un veidot sociālās drošības sistēmu, nosakot tās darbības vispārējos principus, līdzekļu iemaksāšanas, administrēšanas, pārvaldīšanas un izmaksāšanas noteikumus. Tomēr Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi: "Ja likumdevējs, izmantojot savu kompetenci sociālās politikas veidošanā un realizēšanā, kā arī sociālo tiesību apjoma noteikšanā, Satversmē ir iekļāvis sociālās tiesības un šo tiesību saturu ir konkretizējis likumos, tad tās ir kļuvušas par personas subjektīvajām tiesībām. Šādu tiesību realizāciju persona var prasīt no valsts, kā arī var aizstāvēt šīs savas tiesības tiesā" (Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 2. punkts). Apstrīdētās normas ietilpst Satversmes 109. pantā garantēto tiesību uz sociālo nodrošinājumu saturā.