17. Article

Latvijas pensiju sistēma līdz 1996. gada 1. janvārim bija balstīta uz pārdales principu, proti, nepastāvēja saikne starp sociālo iemaksu lielumu un pensijas apmēru. Tas neveicināja sociālo iemaksu veikšanu un strādājošo ieinteresētību savu vecumdienu nodrošināšanā (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 1. punktu un Pensiju reformas koncepcijas 4. lpp. lietas materiālu 3. sēj. 70. lpp.). 1994. - 1995. gadā tika uzsākta pensiju sistēmas reforma. Ilgstošu politisko diskusiju un konsultāciju rezultātā tika nolemts izveidot tādu pensiju sistēmu, kurā vecumdienu materiālā nodrošinājuma risks tiek sadalīts starp valsti (nodokļu maksātājiem) un personas uzkrātajiem līdzekļiem obligātajā vai brīvprātīgajā pensiju shēmā. 1995. gadā Saeima akceptēja Pensiju reformas koncepciju un paredzēja ieviest trīs līmeņu pensiju sistēmu, kas ietver paaudžu solidaritātes pensiju shēmu, fondēto pensiju shēmu un privātos pensiju fondus. Likumdevējs bija iecerējis izstrādāt pensiju sistēmu, kura spētu saglabāt stabilitāti neatkarīgi no ekonomiskajām izmaiņām (sk. Pensiju reformas koncepcijas 10. lpp. lietas materiālu 3. sēj. 76. lpp.). Pensiju sistēmas pamatprincipus, apdrošināmo personu loku un līdzekļu veidošanas kārtību noteica likumā "Par valsts pensijām". Ar šā likuma pieņemšanu Latvijā tika ieviesti uz apdrošināšanas iemaksām balstītas valsts obligātās pensiju apdrošināšanas sistēmas principi. Vienlaikus likumdevējs izstrādāja regulējumu, kas personām dod iespēju ar privāto pensiju fondu starpniecību uzkrāt un ieguldīt personu pašu izdarītās un to labā brīvprātīgi izdarītās naudas līdzekļu iemaksas, tādējādi nodrošinot papildu pensijas kapitālu (sk.: Likums "Par privātajiem pensiju fondiem"// Latvijas Vēstnesis, 1997. gada 20. jūnijs, Nr. 150/151). Ņemot vērā demogrāfiskās prognozes, likumdevējs nolēma daļu no pensijām paredzētajām sociālās apdrošināšanas iemaksām uzkrāt ārpus paaudžu solidaritātes shēmas ietvariem. Pēc likumdevēja ieskata, fondēto pensiju shēmas izveidošana sekmētu uzkrājumu veidošanu un tie vienlaikus kalpotu kā papildu balsts sociālās drošības sistēmai (sk. lietas materiālu 2. sēj. 143. lpp.). Pieņemot Fondēto pensiju likumu, tika noslēgta pensiju sistēmas reforma. Tās mērķis bija izveidot finansiāli drošu, demogrāfiskajai situācijai pielāgoties spējīgu sistēmu, kura veicinātu personu ieinteresētību maksāt nodokļus un pēc iespējas ilgāk atrasties darba tirgū un sekmēt valsts attīstību kopumā. Pensiju reforma, kura ieviesa vairāku līmeņu pensijas kapitāla uzkrāšanu, tika atzīta par vienu no veiksmīgākajām strukturālajām reformām Latvijā (sk., piemēram: Par Latvijas pensiju sistēmas starptautisko novērtējumu // Latvijas Vēstnesis, 2001. gada 10. aprīlis, Nr. 57; Kad Latvijas pensiju sistēmu uzskata par paraugu Eiropai // Latvijas Vēstnesis, 2002. gada 19. februāris, Nr. 27). Satversmes tiesa, analizējot Latvijas pensiju sistēmu, ir norādījusi, ka tā nevis tikai ļauj cerēt, ka persona saņems materiālu atbalstu, kas būs atkarīgs no apstākļiem pensijas saņemšanas laikā, bet gan rada tiesības paļauties uz to, ka pensijas apmēru noteiks veiktās iemaksas atbilstoši normatīvajos aktos regulētajai pensiju aprēķināšanas shēmai. Pensiju sistēmai jāspēj nodrošināt pensiju atbilstoši apmēram, kādā persona šajā sistēmā līdzdarbojusies, taču nepārdomāti vai sasteigti lēmumi apdraud pensiju sistēmas ilgtspēju un līdzsvarotu pastāvēšanu(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 20. punktu un 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 23. punktu). Likumdevējs, reformējot pensiju sistēmu, it īpaši izveidojot fondēto pensiju shēmu, ir veicis pasākumus, lai pēc iespējas pilnīgāk nodrošinātu personām iespēju, sasniedzot noteiktu vecumu, īstenot Satversmes 109. pantā noteiktās tiesības uz sociālo nodrošinājumu.