2. Article

Konstitucionālās sūdzības iesniedzējs Eduards Ikvilds (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) lūdz atzīt Fondēto pensiju likuma 4. panta otro daļu un Pārejas noteikumu 2. punktu un 3. punkta 4. un 5. apakšpunktu (turpmāk - apstrīdētās normas) par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1., 105. un 109. pantam. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Fondēto pensiju likums esot izstrādāts un pieņemts, lai izveidotu finansiāli pašpietiekamu, stabilu un ekonomiski pamatotu pensiju sistēmu. Pensijas apmērs esot atkarīgs no personas līdzdalības pensijas kapitāla uzkrāšanā. Pieteikuma iesniedzējs kopš 2003. gada 1. decembra esot brīvprātīgs fondēto pensiju shēmas dalībnieks. Kļūstot par fondēto pensiju shēmas dalībnieku, esot bijis iespējams uzkrāt papildu pensijas kapitālu, jo Pieteikuma iesniedzējs varējis pats līdzdarboties tā uzkrāšanā, izvēloties ieguldījumu plānu un tādējādi nodrošinot augstāku ienākumu atvietojuma līmeni vecumdienās. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka atbilstoši Satversmes tiesas praksei tiesības uz pensijas izmaksu neatkarīgi no pensijas finansēšanas avota ietilpstot Satversmes 105. panta saturā. Savukārt tiesības uz sociālo nodrošinājumu esot pārkāptas ar to, ka valsts bez leģitīma mērķa grozījusi tiesisko regulējumu, kas konkretizē Satversmes 109. pantā noteiktās pamattiesības, turklāt pārkāpjot tiesiskas valsts principus - tiesiskās paļāvības principu, samērīguma principu un sociāli atbildīgas valsts principu. Fondēto pensiju likuma 4. panta otrā daļa nemainīgā redakcijā esot bijusi spēkā kopš 2001. gada 1. jūlija, un līdz ar to neesot šaubu, ka tādas personas paļaušanās uz tiesisko regulējumu fondēto pensiju jomā, kura veikusi iemaksas fondēto pensiju shēmā, ir bijusi likumīga, saprātīga un pamatota. Pieņemot grozījumus Fondēto pensiju likumā, neesot paredzēts periods pārejai uz jauno tiesisko regulējumu, kā arī kompensācijas mehānisms. Līdz ar to, pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, Saeima, pieņemot apstrīdētās normas, pārkāpusi tiesiskās paļāvības principu. Pensija esot viens no sociālās drošības pasākumiem, ko valsts realizējot, lai nodrošinātu sociāli atbildīgas valsts principa ievērošanu. Pensijai esot ne tikai ekonomiskā funkcija - kompensēt personai ienākumu zudumu, bet arī sociālā funkcija - nodrošināt personai iespējas saglabāt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu. Iemaksu likmei fondēto pensiju shēmā samazinoties no astoņiem līdz diviem procentiem, fondēto pensiju shēmas ienesīgums neatkarīgi no personas izraudzītā ieguldījumu plāna esot samazinājies. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, Pārejas noteikumu 3. punkta 4. apakšpunktam esot atpakaļvērsts spēks, jo likme - divi procenti no iemaksu objekta - tiekot piemērota arī tām iemaksām, kuras fondēto pensiju shēmas dalībnieks jau veicis līdz 2009. gada 1. maijam. Pieteikuma iesniedzējs pauž viedokli, ka sasteigtā apstrīdēto normu pieņemšanas procedūra liecina par to, ka šo normu mērķis ir nevis valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta (turpmāk - sociālais budžets) ieņēmumu un izdevumu sabalansēšana, bet valsts budžeta deficīta segšana. Līdz ar to apstrīdētajām normām neesot leģitīma mērķa. Likumdevēja izvirzītais mērķis - sociālā budžeta sabalansēšana - ar apstrīdētajām normām neesot sasniedzams. Pieteikuma iesniedzējs piekrīt, ka pašreizējā valsts ekonomiskā situācija liek likumdevējam meklēt risinājumus, kā samazināt valsts budžeta izdevumus, tai skaitā sociālā budžeta izdevumus. Taču Saeima, pieņemot apstrīdētās normas, neesot vispusīgi izvērtējusi to, cik liels būs finansiālais ieguvums sociālajā budžetā un kādas sekas apstrīdētās normas izraisīs personai, kad tā izmantos savas tiesības pensionēties. Pieņemot apstrīdētās normas, neesot analizēti un apsvērti pasākumi, kas tiks īstenoti, lai nodrošinātu sociālā budžeta ilgtspēju. Šādu pasākumu neesamība, nevēlēšanās tos izstrādāt un īstenot liecinot par to, ka sociālā budžeta pastāvēšana ir apdraudēta. Likumdevēja izraudzītos līdzekļus nevarot uzskatīt par samērīgiem, jo, pieņemot apstrīdētās normas, neesot izvērtēta to sociālā ietekme. Pieteikuma iesniedzējs pieļauj, ka likumdevējs nākotnē var atjaunot sākotnēji paredzētās iemaksu likmes pārdali vienlīdzīgās daļās starp pensiju sistēmas pirmo līmeni un fondēto pensiju shēmu. Tomēr mantisko zaudējumu - neiegūto peļņu - neesot iespējams atlīdzināt, jo emitēto finanšu instrumentu ienesīgums nākotnē varot nebūt tik augsts, kāds tas bija 2009. un 2010. gadā. Rakstveida paskaidrojumos, kurus Pieteikuma iesniedzējs Satversmes tiesai iesniedzis pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem, norādīts, ka persona, pievienojoties fondēto pensiju shēmai, esot akceptējusi tos nosacījumus, kuri pastāvēja līdz apstrīdēto normu pieņemšanai. Tādēļ neesot korekti salīdzināt personas, kurām tika dota iespēja piedalīties fondēto pensiju shēmā brīvprātīgi, ar personām, kuras ir pakļautas obligātai dalībai fondēto pensiju shēmā, jo likumdevējs neesot paredzējis iespēju atteikties no dalības fondēto pensiju shēmā pat tad, ja tiek būtiski mainīti tās nosacījumi. Lietā neesot strīda par to, ka augstās inflācijas un finanšu krīzes iespaidā samazinājās fondēto pensiju shēmā izdarīto ieguldījumu ienesīgums un rezultātā tās dalībnieki cieta zaudējumus. Šie zaudējumi būtu nozīmīgi tikai tad, ja 2009. gadā būtu jāveic izmaksas no fondēto pensiju shēmā uzkrātajiem līdzekļiem. Pieteikuma iesniedzējs pauž pārliecību, ka šāda tiesiskā regulējuma grozīšana - neievērojot tiesiskas valsts principus un adekvātu likumdošanas procedūru - neveicina sabiedrības uzticību likumdevēja darbam kā tādam. Tas varot izraisīt tālejošas sekas - sabiedrība varot zaudēt uzticību fondēto pensiju shēmai un, iespējams, censties pat izvairīties no sociālajiem maksājumiem.