3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdētās normas, - Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un lūdz atzīt, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1., 105. un 109. pantam. Lai īstenotu Satversmes 109. panta prasības attiecībā uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā, Latvijā esot izveidota pensiju sistēma, kas darbojas trijos līmeņos. Pensijas apmērs esot atkarīgs no iemaksām. Persona, kura iemaksā vairāk vai atliek pensionēšanos uz vēlāku laiku, pensijas vecumā gūstot lielākus ienākumus. Visos trijos līmeņos šīs iemaksas tiekot uzkrātas, pelnot procentus un krājot pensijas kapitālu. Fondēto pensiju shēma esot balstīta uz individuālo sociālās apdrošināšanas iemaksu ieguldījuma principu. Tas nozīmējot, ka šīs shēmas ietvaros valsts noteikta daļa no personas sociālās apdrošināšanas iemaksām vecuma pensijai tiek investēta finanšu kapitāla tirgū, lai šie naudas līdzekļi pelnītu procentus. Līdz ar to tiekot ne vien veidots uzkrājums, bet vienlaikus arī stimulēta ekonomika. Pēc Saeimas ieskata, neesot pamatots no pieteikuma izrietošais secinājums, ka lielāks ieguldījums pensiju sistēmas otrajā līmenī nodrošinot papildu pensijas kapitālu un augstāku dzīves līmeni vecumdienās, jo pensiju sistēmas pirmā līmeņa ienesīgums laikposmā no 2001. gada līdz 2009. gadam kopumā esot audzis straujāk nekā otrā līmeņa ienesīgums. Tādējādi neesot viennozīmīgi konstatējams, ka apstrīdētās normas pārkāptu personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Tāpat neesot konstatējams arī tas, ka apstrīdētās normas aizskartu personas tiesības uz īpašumu, jo tiesības uz pensijas izmaksu personai saglabājoties neatkarīgi no tā, kurā pensiju līmenī veiktas iemaksas. Saeima norāda, ka 2009. gadā esot strauji pasliktinājusies valsts ekonomiskā situācija, pieaudzis bezdarbs, samazinājušies iedzīvotāju darba ienākumi un ieņēmumi sociālajā budžetā. Šādos apstākļos esot bijusi nepieciešama neatliekama rīcība situācijas atrisināšanai, jo sociālajā budžetā uzkrātā finanšu rezerve 2009. gada 1. janvārī bijusi 951,1 miljons latu, bet 2010. gada beigās esot prognozēts tās samazinājums līdz 383,1 miljonam latu. Samazinot iemaksu likmi fondēto pensiju shēmā, esot prognozēts, ka sociālā budžeta ieņēmumi palielināsies. Saeima uzskata, ka iemaksu likmes maiņa no desmit uz sešiem procentiem atspoguļo optimālu sadali starp pensiju sistēmas pirmo un otro līmeni un nodrošina to, ka pensiju sistēma varēs darboties ilgstoši. Apstrīdēto normu mērķis esot optimizēt sociālās apdrošināšanas pakalpojumu sniegšanu, nodrošinot sociālā budžeta spēju darboties un ilgtspēju laikā, kad nepieciešams sabalansēt sociālā budžeta ieņēmumus un izdevumus. Tādējādi apstrīdētajām normām esot leģitīms mērķis, proti, nodrošināt valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas darbību ilgtermiņā, sasniedzot Satversmes 116. pantā minēto mērķi - sabiedrības labklājību. Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētās normas esot saudzējošākais no iespējamiem risinājumiem, jo, samazinot iemaksu likmi pensiju sistēmas otrajā līmenī un attiecīgi palielinot iemaksu likmi pirmajā līmenī, faktiski tiekot palielināts pirmā līmeņa pensijas apmērs. Tādējādi hipotētiskais ierobežojums, ko radot apstrīdētās normas, esot ievērojami mazāks par visas sabiedrības ieguvumu no sociālā budžeta ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošanas. Saeima norāda, ka Satversmes 105. un 109. pants neuzliekot valstij pienākumu paredzēt pensiju sistēmas dalījumu pirmajā un otrajā līmenī, kā arī neliedzot noteikt šādu sadalījumu pensiju sistēmas ietvaros. Analizējot likumdošanas procesu, kura ietvaros apstrīdētās normas tika pieņemtas, Saeima atsaucas uz Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra spriedumā lietā Nr. 2009-08-01 secināto, ka likumprojekta atzīšana par steidzamu un konkrēta priekšlikumu iesniegšanas termiņa noteikšana, ja vien deputātam, kas vēlas iesniegt priekšlikumu, ir iespēja to noformēt atbilstoši likuma prasībām, pati par sevi neesot uzskatāma par Kārtības ruļļa pārkāpumu.