1. Article

Normatīvā regulējuma pilnveidošana: 1.1. Eiropas Parlamenta un Padomes 2007.gada 23.oktobra Direktīva 2007/60EK ,,Par plūdu risku novērtēšanu un pārvaldību" prasību ieviešana; Eiropas Parlamenta un Padomes 2007.gada 23.oktobra Direktīva 2007/60EK ,,Par plūdu risku novērtēšanu un pārvaldību'' uzdod visām dalībvalstīm līdz 2013.gada beigām veikt sākotnējo plūdu izvērtēšanu un sagatavot plūdu kartes, tomēr atstājot šo risku noteikšanu un kartēšanas mērogu pašu dalībvalstu pārziņā. Latvija plūdu direktīvu ir integrējusi Ūdens apsaimniekošanas likumā ar 2009.gada aprīlī veiktajiem likuma grozījumiem. Lai izpildītu direktīvas prasības attiecībā uz plūdu risku sākotnējo izvērtējumu, kā arī lai dotu iespējas apgūt šajā plānošanas periodā pieejamo finansējumu aktivitātē "Vides risku samazināšana" Vides ministrija izstrādāja un Ministru kabinets ar savu 2007.gada 20.decembra rīkojumu Nr.830 atbalstīja Plūdu riska novērtēšanas un pārvaldības nacionālo programmu 2008.-2015.gadam. Programmas izstrādē veikta plūdu risku novērtēšana un gala rezultātā sagatavotas plūdu risku pārskata kartes Daugavas, Lielupes, Ventas un Gaujas upju baseiniem A3 formātā, kā arī sagatavots prioritāro plūdu riska vietu saraksts, kurās tālāk jāveic detalizēti izpētes vai pretplūdu aizsardzības pasākumi. Programma ietver pasākumu programmu apdraudējuma samazināšanai prioritārajos objektos, nepieciešamo papildus finansējumu šo pasākumu veikšanai un nosaka atbildīgās institūcijas. Programma tika saskaņota arī ar Latvijas Pašvaldību savienību un vēl programmas izstrādes laikā notika konsultācijas ar atsevišķām pašvaldībām, kuras izrādījušas interesi par viņu novados esošo plūdu apdraudēto teritoriju iekļaušanu Programmas sarakstā, lai turpmāk varētu pretendēt uz ES finansējumu vides risku samazināšanai. Diemžēl 2010.gada plūdu pieredze rāda, ka sakarā ar daudzu hidromelioratīvo būvju slikto stāvokli, atsevišķās vietās plūdu ietekme bija lielāka, nekā to varētu paredzēt pēc pieejamajiem aprēķinu modeļiem, kas balstās uz kartogrāfisko materiālu un ūdens līmeņa novērojumiem Valsts Sabiedrībai ar ierobežotu atbildību ,,Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs'' piederošajās ūdens līmeņa monitoringa stacijās. 1.2. Hidrobūvju īpašnieku (valdītāju), kas neveic saimniecisko darbību, rīcība attiecībā uz hidrotehnisko būvju uzturēšanu un ūdens līmeņa regulēšanu; Kopumā jāatzīst, ka arī precīzas atbildības noteikšanu un dažādu institūciju veiksmīgu savstarpējo sadarbību plūdu risku mazināšanā negatīvi ietekmē neskaidrais stāvoklis iekšējo publisko ūdeņu pārvaldībā, ko pierāda arī 2010.gada sākumā Ministru kabinetā skatītais jautājums ,,Par tiesisko regulējumu, kas saistīts ar valsts īpašumā esošajiem publiskajiem ūdeņiem'' attiecībā uz Daugavas posmu starp Vanšu tiltu un Rīgas HES ūdenskrātuvi. Lai gan daudzi šaurāki ūdens saimniecības jautājumi, kā iekšējie ūdensceļi un ostas, enerģētika, zvejas tiesības, vides aizsardzība u.c., jau tiek sekmīgi risināti sektoru griezumā, tomēr publisko ūdeņu apsaimniekošana, pašvaldībām nododot tos apsaimniekotājiem kopā ar hidrotehniskajām būvēm, kā arī privāto ūdeņu apsaimniekošana plūdu risku gadījumā, līdz šim rada virkni neskaidrību. Tomēr minētie jautājumi varētu prasīt vairāku normatīvo aktu grozījumus, kas būtu jārisina atsevišķi, jo nav samērojams uzdevums saistībā ar pasākumiem, kas paveicami, lai savlaicīgi uzsāktu gatavošanos iespējamajiem 2011.gada pavasara paliem. Aktuālāki no plūdu risku samazināšanas viedokļa šķiet, ka šobrīd netiek pietiekami kontrolēta tādu hidrobūvju īpašnieku (valdītāju), kas neveic saimniecisko darbību, rīcība attiecībā uz hidrotehnisko būvju uzturēšanu un ūdens līmeņa regulēšanu, būtu nepieciešams stiprināt tiesisko regulējumu, attiecinot uz šiem īpašniekiem tādas paša prasības, kādas attiecībā uz mazo HES īpašniekiem jau ietvertas Ministru kabineta 2003.gada 23.decembra noteikumos Nr.736 ,,Noteikumi par ūdens resursu lietošanas atļauju''. Tomēr tādā gadījumā šādas atļaujas būtu jāizsniedz vairāk nekā tūkstoš regulējamu ezeru un zivju dīķu hidrobūvju īpašniekiem, pret ko minēto noteikumu projekta saskaņošanas laikā Latvijas Pašvaldību savienība un paši būvju īpašnieki kategoriski iebilda. Jāizvērtē iespējas šādas hidrobūves klasificēt pēc spiediena augstuma, regulējamā ūdens tilpuma, vai kādiem citiem parametriem, lai samazinātu iespējamo slogu uzņēmējdarbībai saistībā ar šādu papildus prasību izvirzīšanu. Bez tam konstatēts, ka slēdzot līgumus par ūdensobjektu nomu vai to apsaimniekošanu valsts institūcijām un pašvaldībām nepieciešams stingri ievērot spēkā esošajos normatīvajos aktos noteiktos ierobežojumus šo ūdensobjektu režīma un hidrobūvju darbības nodrošināšanā. Lai risinātu minētos jautājumus, Vides ministrija ar 2010.gada 19.aprīļa rīkojumu Nr.122 ,,Par darba grupas izveidošanu'' ir izveidojusi starpministriju darba grupu, kurā bez Vides ministrijas un tās padotībā esošo institūciju pārstāvjiem iekļauti arī Zemkopības ministrijas, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas un Finanšu ministrijas pārstāvji, kā arī Latvijas Pašvaldību savienības un nevalstisko organizāciju eksperti. Darba grupas uzdevumos ietilpst ne tikai sagatavot grozījumus Ministru kabineta 2005.gada 27.decembra noteikumos Nr.1014 ,,Ūdens objektu ekspluatācijas (apsaimniekošanas) noteikumu izstrādāšanas kārtība'', bet arī izvērtēt, vai spēkā esošais normatīvais regulējums ir pietiekams un atbilstošs tādos laika apstākļos, kas varētu atkārtoties līdzīgi, kā 2010.gada plūdu laikā. 1.3. Ārkārtējās situācijas izsludināšana pašvaldības administratīvajā teritorijā un piespiedu evakuācijas veikšana; Civilās aizsardzības likuma 3.panta 3.daļa nosaka, ka ja katastrofas mēroga dēļ ir nepieciešama juridisko un fizisko personu tiesību un brīvības ierobežošana, var izsludināt ārkārtējo situāciju. Atbilstoši Nacionālās drošības likuma 10.panta 1.daļas 4.punkta ārkārtējo situāciju izsludināšana ir Ministru kabineta kompetence. Ņemot vērā minēto šobrīd pašvaldībām nav tiesības izsludināt ārkārtējo situāciju savā administratīvajā teritorijā katastrofas gadījumā. Izvērtējot situāciju, ko radīja plūdi 2010.gada pavasarī un ņemot vērā pašvaldību priekšlikumus, būtu lietderīgi gadījumos, kad katastrofas sekas nav pārsniegušas pašvaldības administratīvās teritorijas robežas, bet ir apdraudēta minētās administratīvās teritorijas iedzīvotāju drošība, dot tiesības pašvaldībām izsludināt ārkārtējo situāciju. 2010.gada 22.martā Ministru kabinets pieņēma rīkojumu Nr.161 "Par koncepciju par nepieciešamajiem tiesību aktu grozījumiem valsts aizsardzības vadības jomā ārkārtējās situācijas un izņēmuma stāvokļa laikā", kas uzdod Aizsardzības ministrijai izstrādāt un aizsardzības ministram līdz 2010.gada 01.oktobrim iesniegt Ministru kabinetā likumprojektus par grozījumiem Nacionālās drošības likumā, par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli un par grozījumiem Civilās aizsardzības likumā. Civilās aizsardzības likuma 11.panta otrās daļas 2.punkts nosaka, ka iedzīvotājiem ir pienākums - katastrofas gadījumā rīkoties saskaņā ar plašsaziņas līdzekļu un elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu sniegto informāciju, kā arī operatīvo un avārijas dienestu amatpersonu norādījumiem notikuma vietā. Neskatoties uz minēto un uz to, ka iedzīvotāju dzīvība un veselība ir apdraudēta, ir situācijas, kad tie tomēr atsakās evakuēties. Šobrīd normatīvajos aktos tiesiskā regulējuma par šādiem gadījumiem nav. Būtu lietderīgi ieviest piespiedu evakuāciju gadījumos, kad katastrofas mēroga dēļ ir apdraudēta iedzīvotāju dzīvība un veselība un ir izsludināta ārkārtēja situācija. 1.4. Publisko ūdeņu apsaimniekošana. Civillikuma 1104.pantā iekļauta prezumpcija, ka publiskie ūdeņi ir valsts īpašums. Ilgstošā Vides ministrijas praksē ir konstatētas problēmas ar tiesisko regulējumu par publisko ūdeņu izmantošanu jeb atbildīgo personu vai iestādi. Šīs problēmas būtība ir tāda, ka valsts, nosakot savas īpašuma tiesības uz publiskajiem ūdeņiem, nav nepārprotami noteikusi, kas atbild par publisko ūdeņu apsaimniekošanu. Turklāt atsevišķos gadījumos valsts ir sadalījusi apsaimniekošanas funkcijas, piemēram, nodalot zvejas nomas un ūdenstilpnes nomas tiesības, kas tikai palielina nenoteiktību.