12. Article

Noskaidrojot Satversmes 96. panta saturu un no tā izrietošo valsts pienākumu apjomu, vērā ņemamas arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse kalpo par interpretācijas līdzekli pamattiesību un tiesiskas valsts principu satura un apjoma noteikšanai, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību sašaurināšanas (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 10. punktu). Indivīda tiesības uz privāto dzīvi aizsargā arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pants un Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 17. pants, kas noteic, ka nedrīkst patvarīgi vai nelikumīgi iejaukties neviena privātajā dzīvē. Papildus tam attiecībā uz rīcībspējas ierobežošanu nozīmīgs ir ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 12. pants. Šā panta otrā daļa noteic, ka personām ar invaliditāti tāpat kā citām personām ir rīcībspēja visās dzīves jomās, bet šā panta trešā daļa uzliek dalībvalstīm pienākumu veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu tā atbalsta pieejamību, kas personām ar invaliditāti varētu būt nepieciešams, īstenojot savu rīcībspēju. Savukārt 12. panta ceturtā daļa paredz: "Dalībvalstis nodrošina, ka visi ar rīcībspējas īstenošanu saistītie pasākumi paredz atbilstošas un efektīvas garantijas, lai saskaņā ar starptautisko cilvēktiesību aktiem nepieļautu ļaunprātīgu izmantošanu. Šādām garantijām ir jānodrošina, ka, veicot ar rīcībspējas īstenošanu saistītos pasākumus, tiek ievērotas attiecīgās personas tiesības, griba un izvēle, netiek pieļauti interešu konflikti un ietekmes ļaunprātīga izmantošana, tie ir samērīgi un atbilstoši konkrētās personas apstākļiem, tos piemēro pēc iespējas īsāku laiku un regulāri pārbauda kompetenta, neatkarīga un objektīva iestāde vai tiesas instance. Šīm garantijām ir jābūt proporcionālām tam, cik lielā mērā šie pasākumi skar konkrētās personas tiesības un intereses." ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs 2009. gada 26. janvārī ANO Cilvēktiesību padomē nāca klajā ar Tematisko ziņojumu par ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām. Tajā norādīts, ka nacionālās civiltiesību normas, kas nosaka rīcībspējas ierobežojumus un aizgādnību, uzskatāmas par pirmām kārtām pārskatāmām un reformējamām. Ziņojumā teikts, ka daudzās valstīs spēkā esošais normatīvais regulējums, kas pieļauj personu atzīšanu par rīcībnespējīgām, pamatojoties uz šo personu psihiskajiem, intelektuālajiem vai sensorajiem traucējumiem, ir pretrunā ar konvencijas 12. panta otro daļu (sk. Thematic Study by the Office of the United Nations High Commissioner for Human Rights on enhancing awareness and understanding of the Convention on the Rights of Persons with Disabilities, 26 January 2009, A/HRC/10/48, para. 45). Savukārt Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijas Nr. R (99) 4 "Par principiem attiecībā uz rīcībnespējīgo personu tiesību aizsardzību" 2. princips uzsver, ka pasākumiem, ar kādiem tiek aizsargātas rīcībnespējīgo personu personiskās un ekonomiskās intereses, gan pēc apjoma, gan elastīguma ir jābūt tādiem, kas spēj juridiski risināt dažādas pakāpes rīcībnespēju un dažādas situācijas. Savukārt saskaņā ar šīs rekomendācijas 3. principu tiesiskajam regulējumam ir jāparedz, ka var būt dažādas pakāpes rīcībnespēja un ka laika gaitā tā var mainīties. Līdz ar to pilnīga rīcībspējas atņemšana nevar būt mehānisks aizsardzības pasākuma piemērošanas rezultāts. Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka, lai gan šie principi nav saistoši, tie tomēr var definēt kopējo Eiropas standartu konkrētajā jomā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Shtukaturov v. Russia, judgment of 27 March 2008, appl. No. 44009/05, para. 95). Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā "Štukaturovs pret Krieviju" atzina, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pants pārkāpts ar to, ka Krievijas Civilkodeksā nošķirta vienīgi pilnīga rīcībspēja un pilnīga rīcībnespēja, bet nav paredzēta nekāda robežsituācija, izņemot regulējumu par personām, kas atkarīgas no narkotikām vai alkohola. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvēra, ka Krievijas tiesiskajā regulējumā nav paredzēta individuāla gadījuma izvērtēšana un spēkā esošais tiesiskais regulējums tiesnesim nav devis nekādas izvēles iespējas (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma lietā Shtukaturov v. Russia, judgment of 27 March 2008, appl. No. 44009/05, para. 95). Saeima savā atbildes rakstā norāda, ka lietā "Štukaturovs pret Krieviju" faktiskie apstākļi esot būtiski atšķirīgi, tādēļ Eiropas Cilvēktiesību tiesas izdarītie secinājumi uz izskatāmo lietu neesot attiecināmi. Tomēr norādāms, ka šajā gadījumā nav nozīmes tam, cik līdzīgi vai atšķirīgi bijuši minētās lietas un Pieteikuma iesniedzējas faktiskie apstākļi. Satversmes tiesa nevērtē, vai Pieteikuma iesniedzēja par rīcībnespējīgu atzīta tiesiski, bet vienīgi pārbauda apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 96. pantam. Tā kā lietā "Štukaturovs pret Krieviju" Eiropas Cilvēktiesību tiesa paudusi viedokli par tiesisko regulējumu, kas ir salīdzināms ar apstrīdētajām normām, tad Eiropas Cilvēktiesību tiesas paustajām atziņām ir būtiska nozīme šīs lietas izskatīšanā. Līdz ar to no Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā izriet valsts pienākums paredzēt tādus rīcībspējas ierobežošanas mehānismus, kas ietver individuālu situācijas izvērtējumu un katrai konkrētajai situācijai piemērotākā ierobežojuma izvēli. Regulējums, kas neparedz nekādas robežsituācijas un nosaka vienīgi pilnīgu rīcībspējas atņemšanu, cilvēktiesību prasībām neatbilst.