13. Article

Aplūkojot apstrīdētās normas, secināms, ka tās nosaka tieši šāda veida ierobežojumu. Civillikuma 358. pants paredz vienīgi vai nu pilnīgu rīcībspējas saglabāšanu vai pilnīgu tās atņemšanu. Tas nepieļauj, ka varētu tikt noteikts daļējs rīcībspējas ierobežojums, kā arī neparedz nekāda citāda, saudzējošāka un piemērotāka risinājuma noteikšanu. Līdzīgi apsvērumi attiecināmi arī uz Civillikuma 364. pantu. Pozitīvi vērtējams tas, ka gadījumos, kad persona ir izveseļojusies, tai noteiktie aizgādņi tiek atlaisti. Pie tam ar izveseļošanos saprotama tāda veselības stāvokļa sasniegšana, kad persona netiktu atzīta par rīcībnespējīgu atbilstoši Civillikuma 358. pantam, proti, kad tai vairs netrūkst lielākās daļas garīgo spēju. Tomēr abās apstrīdētajās normās ietvertais regulējums ir savstarpēji cieši saistīts. Arī situācijās, kad tiesa lemj par rīcībspējas atjaunošanu, tā var izšķirties vienīgi vai nu par pilnīgu rīcībspējas atjaunošanu, vai par pilnīgu rīcībnespējas saglabāšanu. Daļēja rīcībspējas atjaunošana vai citāda, saudzējošāka un piemērotāka risinājuma noteikšana nav iespējama. Turklāt Pieteikuma iesniedzēja pamatoti norāda: Civillikuma 364. pantā nav ņemta vērā iespēja, ka persona var apgūt jaunas un attīstīt esošās iemaņas, tādējādi uzlabojot savu spēju pieņemt patstāvīgus lēmumus neatkarīgi no veselības stāvokļa izmaiņām. Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka tai savā spriedumā nav jāuzskaita iespējamie saudzējošākie līdzekļi. Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 17.2. punktu). Par saudzējošāku līdzekli atzīstams nevis jebkāds cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 19. punktu). Lietas materiālos apkopotā informācija liecina, ka pastāv dažādas metodes, ko valsts var izmantot cilvēktiesību prasībām atbilstošai rīcībspējas ierobežošanai. Par piemēru var minēt daļēju rīcībspējas ierobežošanu, atbalstu lēmuma pieņemšanā, personiskos asistentus, iepriekš izteikto norādījumu ievērošanu utt. Tāpat dažādās valstīs izraudzītie modeļi ir atšķirīgi. Daļēja rīcībspējas ierobežošana paredzēta lielā daļā Eiropas valstu, piemēram, Čehijā, Horvātijā, Igaunijā, Polijā, Vācijā un citur. Tā, piemēram, Igaunijas Civilkodekss noteic, ka gadījumos, kad personai iecelts aizgādnis, tās rīcībspēja uzskatāma par ierobežotu tajos jautājumos, attiecībā uz kuriem iecelts aizgādnis. Tādējādi tiesai katrā konkrētajā gadījumā jāizlemj, kuras darbības persona nespēj saprast un vadīt un attiecībā uz kurām tai tādēļ būtu ieceļams aizgādnis (sk. lietas materiālu 1. sējuma 183. lpp.). Savukārt Nīderlandē un Luksemburgā atsevišķi no aizgādnības institūta paredzēta iespēja noteikt personai uzraugu. Turpretim Norvēģijā persona ar garīgās veselības traucējumiem var slēgt līgumus, bet atsevišķos gadījumos aizgādnis var prasīt to anulēšanu (sk. lietas materiālu 1. sējuma 170. -202. lpp.). Arī Labklājības ministrija min dažādus alternatīvus rīcībspējas ierobežošanas mehānismus, kas noteikti Anglijā un Velsā, Itālijā, Kanādā, Zviedrijā un citās valstīs (sk. lietas materiālu 1. sējuma 142. -145. lpp.). Satversmes tiesas uzdevums nav paust savu viedokli par piemērotāko no dažādiem iespējamiem risinājumiem. Tomēr minētie piemēri ļauj izdarīt secinājumu, ka mazāk ierobežojoši līdzekļi pastāv, turklāt ar tiem apstrīdēto normu leģitīmo mērķi var sasniegt efektīvāk. Līdz ar to apstrīdētās normas nesamērīgi ierobežo personai Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz privāto dzīvi.