2. Article

Pieteikuma iesniedzēja ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2003. gada 5. jūnija spriedumu atzīta par rīcībnespējīgu. Par Pieteikuma iesniedzējas aizgādni iecelts viņas brālis. Pamatojoties uz Pieteikuma iesniedzējas iesniegumu, Rīgas bāriņtiesa vērsās tiesā ar pieteikumu par viņas atzīšanu par rīcībspējīgu un aizgādnības izbeigšanu, bet 2007. gada 19. decembrī Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa Rīgas bāriņtiesas pieteikumu noraidīja. Pieteikuma iesniedzēja pauž uzskatu, ka apstrīdētās normas aizskar viņai Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 96. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums esot noteikts ar likumu, un tam esot leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības nodrošināšana un citu cilvēku tiesību aizsardzība, primāri cenšoties aizsargāt personas ar garīgās veselības traucējumiem no ļaunprātīgas izmantošanas riska un nodrošināt tām nepieciešamo palīdzību savu tiesību īstenošanā. Tomēr šis ierobežojums neesot samērīgs. Leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar saudzējošākiem līdzekļiem. Civillikuma 358. pants paredzot vien pilnīgu rīcībspējas atņemšanu un neņemot vērā to, cik lielā mērā personai trūkst garīgo spēju. Tādējādi likums paredzot tikai viena veida un apjoma ierobežojumu un izslēdzot alternatīvas, kas personas tiesības ierobežotu mazāk, piemēram, daļēju rīcībspējas ierobežošanu, atbalstītā lēmuma pieņemšanu. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, personai, kurai trūkst lielākās daļas garīgo spēju, rīcībspēja nebūtu ierobežojama pilnā apjomā. Vēl jo vairāk, likumam būtu jānošķir tie gadījumi, kad personai trūkst puses vai mazākās daļas garīgo spēju, un jānosaka samērīgs ierobežojums. Šobrīd likums neparedzot iespēju noteikt personas garīgo spēju zudumam proporcionālu ierobežojumu, bet gan paredzot vienāda statusa un viena veida ierobežojuma noteikšanu personām ar dažāda rakstura un smaguma garīgiem un intelektuālās attīstības traucējumiem. Līdzīgi arī Civillikuma 364. pants pieļaujot rīcībspējas atjaunošanu tikai tādā gadījumā, ja persona ir izveseļojusies. Tādējādi tiekot nepamatoti sašaurināts to personu loks, uz kurām rīcībspējas atjaunošana attiecināma, jo no intelektuālās attīstības traucējumiem, tāpat kā no lielākās daļas garīgo slimību, neesot iespējams izveseļoties. Likums neparedzot rīcībspējas atjaunošanu pēc tādiem pašiem kritērijiem, pēc kādiem tā noteikta, proti, pēc spējas pārstāvēt sevi un pārvaldīt savu mantu, un rīkoties ar to. Tāpat izveseļošanās esot noteikta kā vienīgais kritērijs, un netiekot ņemta vērā personas iespēja apgūt jaunas, kā arī attīstīt esošās iemaņas, tādējādi uzlabojot savu spēju pieņemt patstāvīgus lēmumus. Pamatojot savu uzskatu, Pieteikuma iesniedzēja atsaucas uz vairākiem starptautisko tiesību dokumentiem, it īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk - ANO) Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām. Vēl Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka lielākajā daļā Eiropas valstu ir ieviesti pilnīgai rīcībspējas atņemšanai alternatīvi risinājumi.