4. Article

Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija - informē, ka ar Ministru kabineta 2009. gada 12. oktobra rīkojumu Nr. 693 apstiprināts "Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas plāns 2010.-2012. gadam", kurā iekļauts uzdevums izvērtēt nepieciešamību aktualizēt Civillikuma Ģimenes tiesību daļu un pieņemt lēmumu par Civillikuma grozījumu izstrādes lietderību. Šā uzdevuma izpildei izveidota darba grupa, kuras sastāvā ir Labklājības ministrijas, Tieslietu ministrijas, Veselības ministrijas, Tiesībsarga biroja un citu valsts iestāžu, kā arī nevalstisko organizāciju pārstāvji. Darba grupai uzdots līdz 2010. gada 31. decembrim pieņemt lēmumu par normatīvo aktu grozījumu izstrādes lietderību. Līdzšinējās darba grupas sēdēs esot konstatēts: lai izpildītu ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 12. pantā noteiktās saistības, nacionālajiem normatīvajiem aktiem, kas regulē ar rīcībspējas institūtu saistītos jautājumus, jāparedz personai maksimāla rīcībspējas atstāšana. Šajos normatīvajos aktos esot jāiestrādā samērīguma princips rīcībspējas ierobežošanā, jānodrošina tiesības uz rīcībspējas regulāru pārskatīšanu, kā arī personai tiesības tikt uzklausītai jebkurā tiesvedības stadijā. Darba grupas dalībnieki pauduši viedokli, ka ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 12. panta īstenošanai nepieciešams izdarīt grozījumus Civillikumā, Civilprocesa likumā un Bāriņtiesu likumā, nosakot pilnīgas rīcībspējas ierobežošanas aizliegumu. Esot nepieciešams precizēt rīcībspējas ierobežošanas kritērijus, paredzot maksimālu rīcībspējas saglabāšanu. Tāpat rīcībspējas ierobežojumam vajagot būt noteiktam uz laiku un regulāri tikt pārskatītam. Ierobežojot rīcībspēju, esot nepieciešams individuāls izvērtējums, un ierobežojumam jāskarot tikai tās jomas, kurās persona pieņemt patstāvīgus lēmumus nav spējīga. Tāpat darba grupas dalībnieki pauduši viedokli, ka nacionālajos normatīvajos aktos nepieciešams ieviest atbalstītā lēmuma pieņemšanas mehānismu, ieceļot īpašu atbalsta personu noteiktās dzīves jomās. Šīs jomas būtu jānosaka un atbalsta persona jāieceļ ar tiesas spriedumu, ņemot vērā konkrētās personas veselības stāvokli, kā arī vēlmes un intereses. Esot nepieciešams paredzēt arī to, ka personai ir tiesības iepriekš paust norādījumus par rīcību tādā gadījumā, ja tā veselības stāvokļa dēļ nebūs spējīga pieņemt attiecīgus lēmumus. Grozījumi esot nepieciešami arī Civilprocesa likumā attiecībā uz personas dalību tiesas sēdē, uzklausīšanas pienākumu un metodēm un citiem jautājumiem. Esot jāuzsver tiesneša pienākums izvērtēt slimības ietekmi uz personas spēju izlemt konkrētās jomas jautājumus, nevis ekspertīzes atzinuma nozīme. No Civilprocesa likuma 270. panta esot jāsvītro vārds "izveseļojas", jo no dažām slimībām persona nemaz nevarot izveseļoties. Tāpat esot nepieciešams paplašināt to personu loku, kuras var iesniegt pieteikumu par rīcībspējas atjaunošanu. Labklājības ministrija pauž viedokli, ka apstrīdētās normas aizskar Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības un attiecībā uz šo ierobežojumu nav ievērots samērīguma princips. Kaut arī rīcībspējas ierobežošana kā aizsardzības pasākums esot vajadzīgs, ierobežojumam vajagot būt saistītam ar konkrētajiem apstākļiem un, nosakot ierobežojumu, esot jāņem vērā attiecīgās personas spēja rīkoties un vajadzības. Turklāt rīcībspējas ierobežošanai kā aizsardzības pasākumam esot pēc iespējas mazāk jāiejaucas personas tiesībās.