5. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka, apkopojot Tiesībsarga birojā saņemtos iesniegumus par rīcībspējas jautājumiem, viņš ir izdarījis šādus secinājumus: 1) atsevišķos gadījumos tiesvedība par rīcībspējas atņemšanu tiek ierosināta, personai par to nepaziņojot, turklāt tiesas pienācīgi neizvērtē, vai pieteikumam pievienoti pietiekami pierādījumi, lai ierosinātu šādu procesu; 2) atsevišķos gadījumos rīcībspēja personai tiek atņemta, ignorējot tās tiesības piedalīties procesā un sniegt savus paskaidrojumus; 3) dažos gadījumos lietā pieaicinātie speciālisti (bāriņtiesa, prokurors, dažkārt tiesu eksperti) uzskata, ka personai rīcībspēja būtu ierobežojama atsevišķā jomā, bet ne pilnībā, tomēr normatīvais regulējums šādu iespēju nepieļauj; 4) tiesu praksē ir maz tādu gadījumu, kad personai rīcībspēja tiek atjaunota. Tiesībsargs jau 2008. gadā pārbaudes lietas ietvaros esot nonācis pie secinājuma, ka tiesību normas, kas regulē rīcībspējas jautājumu, neatbilst Satversmei un starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem. Tādēļ 2008. gada 14. oktobrī nosūtīta vēstule Tieslietu ministrijai, paužot viedokli par nepieciešamajām izmaiņām Civillikumā un Civilprocesa likumā attiecībā uz personas atzīšanu par rīcībnespējīgu un rīcībspējas atjaunošanu. Tieslietu ministrijas atbildē esot pausts atbalsts ierosinājumam uzlabot normatīvo regulējumu. Pašlaik Tiesībsarga biroja pārstāvis piedaloties Labklājības ministrijas izveidotajā darba grupā, kuras uzdevums esot izvērtēt nepieciešamību grozīt rīcībspējas un aizgādnības institūtu. Kā viens no galvenajiem darba grupas dalībnieku viedokļiem esot uzsverams tas, ka ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 12. pantā noteikto pienākumu izpildīšanai nepieciešams izdarīt grozījumus Civillikumā, Civilprocesa likumā un Bāriņtiesu likumā, nosakot pilnīgas rīcībspējas ierobežošanas aizliegumu. Tiesībsargs pauž uzskatu, ka no ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 12. panta, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Eiropas Cilvēktiesību konvencija) 8. panta, skatot to kopsakarā ar Eiropas Padomes Ministru komitejas 1999. gada 23. februāra rekomendāciju Nr. R(99) 4 "Par principiem attiecībā uz rīcībnespējīgo personu tiesību aizsardzību", Latvijas Republikai izriet pienākums izveidot normatīvo regulējumu, kas paredz iespēju personas rīcībspēju ierobežot daļēji. Esot jāparedz pienākums izvērtēt katru gadījumu individuāli, ierobežojumu nosakot tikai tajās jomās, kurās tas patiešām konkrētajai personai ir nepieciešams. Nevarot piekrist Saeimas atbildes rakstā paustajam viedoklim, ka apstrīdētās normas pieļaujot diferencētu pieeju rīcībspējas ierobežošanai. Tās paredzot tikai galējus risinājumus, proti, personas atzīšanu par rīcībnespējīgu vai pilnīgu rīcībspējas saglabāšanu. Šādā veidā netiekot nodrošināta pienācīga aizsardzība personām ar garīgās veselības traucējumiem. Apstrīdētais regulējums nepieļaujot alternatīvas, kas personas tiesības ierobežotu mazāk, piemēram, daļēju rīcībspējas ierobežošanu vai atbalstītā lēmuma pieņemšanu. Tāpat esot jāņem vērā, ka, saglabājot pilnu rīcībspēju gadījumos, kad personai tomēr trūkst daļas garīgo spēju, netiekot nodrošināta pienācīga šīs personas, kā arī citu peronu tiesību aizsardzība. Līdz ar to Civillikuma 358. pants nesamērīgi ierobežojot personas tiesības uz privāto dzīvi, kā arī nevarot pilnībā nodrošināt izvirzīto mērķu sasniegšanu. Savukārt Civillikuma 364. pants nepamatoti šauri paredzot izveseļošanos kā galveno kritēriju personas rīcībspējas atjaunošanai. Likums skaidri nenosakot iespēju atjaunot rīcībspēju, pamatojoties uz tiem pašiem kritērijiem, pēc kādiem tā ierobežota. Turklāt līdzšinējā tiesu prakse liecinot par šīs normas gramatisku tulkošanu. Līdz ar to spēkā esošais regulējums nenodrošinot personām ar garīgās veselības traucējumiem tiesības uz privāto dzīvi gadījumos, kad garīgā slimība nav ārstējama. Secinājumu daļa