7. Article

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 96. pantā garantētajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Satversmes 96. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību." Skaidrojot Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz privāto dzīvi, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka šīs tiesības skar dažādus aspektus. Tās aizsargā indivīda fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu, vārdu un identitāti, personas datus. Tiesības uz privāto dzīvi nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, tiesības dzīvot pēc sava prāta, saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt un pilnveidot savu personību, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās. Šīs tiesības ietver indivīda tiesības būt atšķirīgam, saglabāt un attīstīt īpašības un spējas, kas viņu atšķir no citiem cilvēkiem un individualizē(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 10. punktu). Personas atzīšana par rīcībnespējīgu būtiski ietekmē tās spēju patstāvīgi darboties un pieņemt lēmumus gandrīz visās dzīves sfērās - persona nevar pati slēgt līgumus, ieskaitot darba, pirkuma vai īres līgumus, nevar piedalīties vēlēšanās, stāties laulībā, sastādīt testamentu un veikt citas darbības, kurām būtu juridiskas sekas. Tātad personas atzīšana par rīcībnespējīgu būtiski ierobežo tās tiesības uz privāto dzīvi. Pie līdzīga secinājuma nonākusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Shtukaturov v. Russia, judgment of 27 March 2008, appl. No. 44009/05, para. 83). Tā kā apstrīdētās normas regulē rīcībspējas atņemšanu un atjaunošanu, atzīstams, ka tās skar Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.