105. Article — visupirms interpretējams kopsakarā ar ECTK Pirmā

protokola 1. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 5.1. punktu). Satversmes 105. panta saturs ir līdzīgs ECTK Pirmā protokola 1. panta saturam un paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Satversmes 105. panta ceturtais teikums līdzīgi kā ECTK Pirmā protokola 1. pants paredz valstij tiesības noteiktos gadījumos īpašuma tiesības atņemt de jure (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). Tomēr jāņem vērā, ka līdzšinējā Satversmes tiesas praksē nav vērtēta tādas normas atbilstība Satversmes 105. pantam, kura paredzētu kriminālsodu. Atbilstoši ECT praksei aresta uzlikšana mantai pirms tiesas procesa parasti attiecas uz īpašuma kontroli, kas ietilpst ECTK Pirmā protokola 1. panta otrās daļas tvērumā (sk., piemēram, ECT nolēmumus lietās Andrews v. the United Kingdom, decision of 26 September 2002, application No. 49584/99 un Borzhonov v. Russia, judgment of 22 January 2009, application No. 18274/04, para. 57). Taču situācija, kurā mantai tiek uzlikts arests, atšķiras no apstrīdētajā normā paredzētās iejaukšanās personas īpašuma tiesībās, jo arests tiek noteikts tikai uz laiku un īpašums personai netiek atsavināts. Attiecībā uz nozieguma izdarīšanas rīku un līdzekļu konfiskāciju ECT praksē ir nostiprināta atziņa, ka šāda konfiskācija, kaut arī ir saistīta ar īpašuma atņemšanu, uzskatāma par īpašuma kontroli ECTK Pirmā protokola 1. panta otrās daļas izpratnē (sk., piemēram, ECT spriedumu lietā Sun v. Russia, judgment of 5 February 2009, application No. 31004/02, paras. 24-25). Tomēr apstrīdētā norma nav vērsta uz nozieguma izdarīšanas rīku un līdzekļu konfiskāciju. Attiecībā uz Lielbritānijas tiesas piespriestu līdzekļu konfiskāciju tādā apmērā, kas atbilst notiesātās personas peļņai no narkotiku izplatīšanas, ECT ir secinājusi, ka šāds konfiskācijas rīkojums ECTK izpratnē uzskatāms par sodu. Līdz ar to tas ietilpst Pirmā protokola 1. panta otrajā daļā, kas citastarp ļauj valstīm kontrolēt īpašuma izmantošanu, lai nodrošinātu sodu samaksu (sk. ECT spriedumu lietā Phillips v. Italy, judgment of 5 July 2001, application No. 41087/98, para. 51). Tomēr nav noliedzams, ka ECTK Pirmā protokola 1. panta otrajā daļā expressis verbis minēta sodu samaksa. Savukārt Satversmes 105. pants nesatur līdzīgu atsauci. 8.4. Izvērtējot, vai Satversme ļauj personai uzlikt mantiska rakstura sodus, jāņem vērā Satversmes vienotības princips. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka "Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski" (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu un 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 14. punktu). Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu nav interpretējamas atrauti no citos Satversmes pantos ietvertajām normām, kā arī no Satversmes 105. pantā garantētajām citu personu pamattiesībām, kas paredz valsts pienākumu veikt pasākumus personu pamattiesību aizsardzībai, tostarp noteikt taisnīgus sodus par krimināli sodāmiem nodarījumiem. Arī Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa ir secinājusi, ka, neraugoties uz Konstitūcijas 23. pantā ietverto normu par īpašuma neaizskaramību, papildsods - īpašuma konfiskācija, kas tobrīd bija noteikts Kriminālkodeksa 148. panta otrajā daļā, nebija pretrunā ar Lietuvas Republikas Konstitūciju, ja šis sods tika piemērots Kriminālkodeksā paredzētos gadījumos, tostarp tādos, kad manta bija nozieguma izdarīšanas rīks vai līdzeklis vai īpašums bija iegūts noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rezultātā (sk. Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 1993. gada 13. decembra spriedumu lietā Nr. 7/93 http://www.lrkt.lt./dokumentai/1993/n3a1213a.htm). Savukārt Igaunijas Republikas Augstākā tiesa ir secinājusi, ka nozieguma izdarīšanas līdzekļa konfiskācija noteiktos apstākļos pielīdzināma sodam. Taču Konstitūcijas 32. pantā nostiprinātās tiesības uz īpašumu neliedz paredzēt mantiska rakstura sodus, jo Konstitūcija dod likumdevējam tiesības šādus sodus noteikt (sk. Igaunijas Augstākās tiesas 2008. gada 12. jūnija spriedumu lietā Nr. 3-1-1-37-07 http://www.nc.ee/?id=926). Apstrīdētajā normā noteiktais regulējums ietilpst Satversmes 105. panta otrā un trešā teikuma tvērumā un izvērtējams kā Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums. 9. Satversmes tiesa arī iepriekš ir norādījusi, ka tiesības uz īpašumu demokrātiskā un tiesiskā valstī nav absolūtas. Īpašuma tiesības var ierobežot, bet ir jāpārbauda, vai ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs, vai apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums atbilst minētajiem kritērijiem. 10. Apstrīdētā norma ietverta KL. Lietā nav materiālu, kas radītu šaubas, ka norma pieņemta nepienācīgā procesuālā kārtībā. Tātad apstrīdētais ierobežojums ir noteikts ar likumu. 11. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētajai normai esot vairāki leģitīmi mērķi - demokrātiskas valsts iekārtas, sabiedrības drošības, kā arī citu personu tiesību aizsardzība. 11.1. Saeima atbildes rakstā apgalvo, ka Latvijas starptautiskās saistības prasa "noteikt konfiskācijas sodu", un min trīs Latvijai saistošus starptautiskus dokumentus - 2000. gada 13. decembrī Palermo parakstīto Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību, 2005. gada 19. maijā Ņujorkā parakstīto Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvenciju un Eiropas Padomes Krimināltiesību pretkorupcijas konvenciju. Visi minētie dokumenti paredz, ka dalībvalstis pēc iespējas lielākā mērā ievieš pasākumus, kas nepieciešami, lai konfiscētu: 1) noziedzīgi iegūtus līdzekļus, proti, līdzekļus, kas iegūti, izdarot attiecīgajos dokumentos minētos noziedzīgos nodarījumus, vai arī īpašumu, kura vērtība atbilst šo līdzekļu vērtībai; 2) īpašumu, iekārtas un citus līdzekļus, kas izmantoti vai ko paredzēts izmantot šajos dokumentos minēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanai; 3) citu īpašumu, kurā daļēji vai pilnīgi pārveidoti noziedzīgi iegūtie līdzekļi; 4) īpašumu, ar kuru sajaukti noziedzīgi iegūtie līdzekļi, - līdz aprēķinātajai sajaukto līdzekļu vērtībai; 5) ienākumus vai citus labumus, kas iegūti no noziedzīgi iegūtajiem līdzekļiem, un īpašumu, kurā noziedzīgi iegūtie līdzekļi ir pārvērsti. Visās trijās minētajās konvencijās norādīts arī uz to, ka dalībvalstis var izskatīt iespēju prasīt, lai likumpārkāpējs pierāda, ka līdzekļi, kuri, iespējams, ir noziedzīgi iegūti un tādā gadījumā būtu konfiscējami, tomēr ir likumīgi iegūti. Nevienā no minētajiem dokumentiem nav ietverta prasība paredzēt kā sodu tādas mantas vai tās daļas konfiskāciju, attiecībā uz kuru nav šaubu, ka tā iegūta likumīgi. Tomēr minētie dokumenti neliedz paredzēt šādu sodu. 11.2. Saeima norāda uz to, ka sankcija - mantas konfiskācija - tiesību aktos esot jāiekļauj, lai Latvija varētu pievienoties Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai. Taču arī šīs organizācijas Konvencija par ārvalstu amatpersonu kukuļošanas apkarošanu starptautiskajos biznesa darījumos paredz valsts pienākumu nodrošināt kukuļošanas rezultātā iegūto līdzekļu konfiskāciju, bet ne tādas mantas vai tās daļas konfiskāciju, kuras iegūšanas likumība netiek apšaubīta (sk. Convention on Combating Bribery of Foreign Public Officials in International Business Transactions http://www.oecd.org/dataoecd/4/18/38028044.pdf). 11.3. Saeima norāda, ka Latvijā nav ieviesta vispārējā fizisko personu ienākumu deklarēšana un personām nav pienākuma pierādīt jebkuru tām piederošo līdzekļu legālu izcelsmi. Līdz ar to mantas noziedzīgo izcelsmi esot sarežģīti vai pat neiespējami pierādīt, ja persona noziedzīgo darbību veikusi ilgstoši. ECT ir saskatījusi leģitīmu mērķi notiesātās personas līdzekļu konfiskācijai tādā apmērā, kas atbilst ienākumam no narkotiku tirdzniecības, un norādījusi, ka attiecīgās pilnvaras uzticētas tiesām kā ierocis cīņā pret narkotiku izplatības postu (sk. ECT spriedumu lietā Phillips v. Italy, judgment of 5 July 2001, application No. 41087/98, para. 52). Tātad tiktāl, ciktāl notiesātajai personai tiek konfiscēta manta, par kuru pastāv šaubas, ka tā varētu būt pilnībā vai daļēji iegūta noziedzīgā ceļā, vai ciktāl notiesātajai personai tiek konfiscēti līdzekļi šādas mantas apmērā, apstrīdētā norma ir vērsta uz demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību. 11.4. ECT ir arī atzinusi, ka Itālijas likumā paredzētajai konfiskācijai bija sabiedrības interesēm atbilstošs mērķis, proti, tā nodrošināja, lai sūdzības iesniedzējam vai noziedzīgajai organizācijai, par piederību kurai tas tika turēts aizdomās, nebūtu iespēju izmantot attiecīgo īpašumu pretēji sabiedrības interesēm (sk. ECT spriedumu lietā Raimondo v. Italy, judgment of 22 February 1994, application No. 12954/87, para. 30). Tātad tiktāl, ciktāl notiesātajai personai tiek konfiscēta manta, par kuru pastāv aizdomas, ka notiesātā persona vai citas personas to varētu izmantot noziedzīgai darbībai, apstrīdētā norma ir vērsta uz sabiedrības drošības aizsardzību. 11.5. KL 35. panta otrā daļa paredz, ka soda mērķis ir vainīgo personu sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Tātad kriminālsods kalpo speciālās un vispārējās prevencijas mērķu sasniegšanai un līdz ar to tiek noteikts ar mērķi aizsargāt demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību un citu personu tiesības. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas apgalvojumam, ka apstrīdētajam ierobežojumam ir leģitīmi mērķi: demokrātiskas valsts iekārtas, sabiedrības drošības un citu personu tiesību aizsardzība. 12. Konstatējot ierobežojuma leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt ierobežojuma atbilstību samērīguma principam. Lai noskaidrotu, vai attiecīgais ierobežojums ir samērīgs, Satversmes tiesa izvērtē, pirmkārt, vai izmantotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; otrkārt, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumīgās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; treškārt, vai labums, ko gūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem. Vienlaikus jāņem vērā plašā rīcības brīvība, kas likumdevējam dota kriminālsodu politikas jomā. 12.1. Pieteikuma iesniedzējs atsaucas uz Agras Reigases viedokli par konfiskācijas kā soda trūkumiem (sk.: Reigase A. Jā vai nē - mantas konfiskācijai. Jurista Vārds, 2004. gada 12. oktobris, Nr. 39). Arī Pētījumā secināts, ka "vairumā gadījumu, kad vispārējā mantas konfiskācija piemērota kā sods, tā netiek izpildīta tādā ziņā, ka valsts nesaņem reālu mantisku labumu un notiesātā persona nesajūt reālu mantisku pametumu" (Pētījuma 6.2.13.6. punkts). Tomēr mantas konfiskāciju par efektīvu soda veidu atzīst aptuveni 77 procenti no attieksmi paudušajiem tiesnešiem, 63 procenti no attieksmi paudušajiem prokuroriem, 87,5 procenti no attieksmi paudušajiem izmeklētājiem un 20 procenti no attieksmi paudušajiem advokātiem (sk. Pētījuma 2.24. punktu). Lai arī ir izteikti argumenti, kas vērsti uz mantas konfiskācijas soda efektivitātes apšaubīšanu, tie nepamato to, ka leģitīmie mērķi katrā gadījumā netiktu sasniegti. 12.2. Saeima uzskata, ka alternatīvu leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļu nav, jo praksē esot grūti nošķirt mantu, kas iegūta noziedzīgā ceļā, un mantu, kas iegūta likumīgi. Savukārt no citu valstu pieredzes, kā arī tiesību zinātnieku un praktiķu atziņām izriet secinājums, ka alternatīvs risinājums šā mērķa sasniegšanai varētu būt noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijas regulējuma pilnveidošana. Tā Pētījumā norādīts, ka netiek izmantotas visas tās iespējas, ko jau šobrīd rada KPL ietvertās normas efektīvai noziedzīgi iegūto līdzekļu konfiskācijai, un ierosināts atteikties no mantas konfiskācijas soda, uzlabojot noziedzīgi iegūtās mantas konfiskācijas tiesisko reglamentāciju un piemērošanu praksē. Analizējot citās valstīs pastāvošo regulējumu, Pētījumā izteikts viedoklis, ka būtu pieļaujams paplašināt t. s. prezumētās noziedzīgās mantas institūtu (sk. Pētījuma 5.1.33., 8.4. un 8.7. punktu). Starptautiskie eksperti uzskata, ka šis institūts atbilst cilvēktiesību normām [sk. European Committee of Crime Problems. Group of Specialists on Criminal Law and Criminological Aspects of Organised crime. Reversal of the burden of proof in confiscation of the proceeds of crime: a Council of Europe Best Practice Survey (Best Practice Survey No. 2) http://www.coe.int/t/dghl/monitoring/moneyval/web_ressources/CoE_BP_burdenproof.pdf]. Tomēr, ņemot vērā likumdevēja lielo rīcības brīvību kriminālsodu jomā, tikai tas vien, ka pastāv alternatīvas iespējas, nenozīmē likumdevējam piešķirtās rīcības brīvības robežu pārkāpumu. 12.3. ECT savā praksē, uz kuru atsaucas Saeima, Itālijas veikto mafijas locekļu mantas konfiskāciju uzskatīja par samērīgu, un norādīja, ka pilnībā izprot grūtības, kādas Itālijas valstij rodas cīņā ar mafiju. Ar savām nelikumīgajām darbībām, tostarp narkotiku izplatīšanu, un starptautiskajiem sakariem šī "organizācija" gūst ārkārtīgi lielu peļņu, kas attiecīgi tiek investēta, citastarp arī nekustamā īpašuma jomā. Konfiskācija, kas vērsta uz šīs aizdomīgā kapitāla kustības apturēšanu, ir efektīvs un nepieciešams ierocis cīņā ar šo ļaunumu (sk. ECT spriedumu lietā Raimondo v. Italy, judgment of 22 February 1994, application No. 12954/87, para. 30). Tātad būtisks samērīguma aspekts ECT izpratnē bija atziņa, ka gadījumā, ja īpašums netiks konfiscēts, noziedzīgā organizācija to izmantos savas pretlikumīgās darbības turpināšanai. Nenoliedzot to, ka KL 320. pantā paredzēta atbildība par smagu noziegumu, jāņem vērā, ka apstrīdētā norma nav vērsta tikai uz organizētās noziedzības pārstāvjiem un īpašumu, kuru šādas organizācijas varētu izmantot noziedzīgas darbības turpināšanai. 12.4. Latvijas Sodu likumā, kas bija spēkā pirmsokupācijas periodā, mantas konfiskācija nebija paredzēta. Pauls Mincs uzskatīja, ka visas mantas konfiskācija nav savienojama ar valsts cieņu (sk.: Mincs P. Krimināltiesību kurss. Vispārējā daļa ar U. Krastiņa komentāriem. Rīga, 2005, 233. lpp.). "Tik plašā izpratnē kā Latvijā mantas konfiskācija nav ietverta gandrīz nevienā Eiropas Savienības valsts krimināllikumā. Nav arī Lietuvas un Igaunijas krimināllikumos. [..] Ārvalstu krimināltiesībās galvenokārt tiek atzīta tikai tā sauktā speciālā mantas konfiskācija, kas izpaužas kā triju kategoriju priekšmetu (lietu) konfiskācija: nozieguma izdarīšanas rīku, kā arī vērtību un lietu, kas izmantotas noziegumu izdarīšanai; vērtību un lietu, kas iegūtas noziedzīgā kārtā; vērtību un lietu, kas bijušas paredzētas noziegumu izdarīšanai, konfiskācija"(Krastiņš U. Vai Krimināllikumā ir vajadzīgas antikonstitucionālas normas? Jurista Vārds, 2004. gada 30. marts, Nr. 12). Tiesību zinātnē ir izteiktas diametrāli pretējas atziņas par konfiskācijas soda samērīgumu un nepieciešamību Latvijā (sk. Pētījuma 8.5. punktu, Katedras viedokli lietas materiālu 2. sēj. 13.-15. lpp.; Laganovskis G. Vai atteikties no mantas konfiskācijas kā soda? Latvijas Vēstnesis, 2010. gada 30. marts; Reigase A. Par sodiem Krimināllikumā, pašlaik un nākotnē. Jurista Vārds, 2003. gada 10. jūnijs, Nr. 22). No atbildes raksta izriet, ka, ņemot vērā KL 49. pantu, tiesai, ja nepieciešams, ir iespējas individualizēt sodu un nepiemērot mantas konfiskāciju, ja tas konkrētajā lietā nebūtu samērīgi. Savukārt Pētījumā norādīts, ka "obligāta mantas konfiskācijas soda paredzēšana KL faktiski liedz soda individualizācijas principa piemērošanu. KL 49. panta piemērošana šobrīd nosacīta ar stingriem priekšnoteikumiem - vismaz divu atbildību mīkstinošu apstākļu pastāvēšanu un atbildību pastiprinošu apstākļu neesamību. Līdz ar to, ja konkrētā situācijā šādu apstākļu nav, tiesām saskaņā ar KL priekšrakstiem ir liegta iespēja izvērtēt konkrēto situāciju un izlemt, vai mantas konfiskācijas piemērošana ir lietderīga un samērīga" (Pētījuma 5.1.33. punkts). Saeima uzsver, ka tiesai esot izvēle - konfiscēt visu mantu vai tikai tās daļu. Atbilstoši KL 42. panta trešajai daļai tiesa, nosakot daļēju mantas konfiskāciju, konkrēti norāda, kāda manta konfiscējama. Savukārt Katedra norāda, ka tiesa, izvērtējot izdarītā nozieguma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā personību, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus, no diviem iespējamiem KL 42. pantā un tātad arī KL 320. pantā paredzētajiem mantas konfiskācijas veidiem izvēlējusies bargāko, proti, visas mantas konfiskāciju (sk. lietas materiālu 2. sēj. 14.-15. lpp.). Pētījumā ir minēti gadījumi, kad tiesa, atsaucoties uz samērīguma principu, nav attiecinājusi mantas konfiskāciju uz nekustamo īpašumu, kurš ir mantots, apgrūtināts ar hipotēku un kurā dzīvo apsūdzētās personas ģimene, kā arī piemērojusi daļēju mantas konfiskāciju, citastarp ņemot vērā to, ka apsūdzētajam ir bērni, kuri viņam jāuztur un jāskolo. Vienlaikus praksē ir atrodami gadījumi, kad tiesa uzskatījusi, ka KL sevišķajā daļā paredzētā obligātā mantas konfiskācija liedz tai vērtēt šā soda samērīgumu, un, piemēram, nolēmusi konfiscēt visu mantu lietā, kurā apsūdzētais saņēmis kukuli 10 latu apmērā (sk. Pētījuma 5.1.30.-5.1.33. punktu). KL sevišķajā daļā mantas konfiskācija kā kriminālsods kopumā paredzēta par 164 noziedzīgu nodarījumu sastāvu realizēšanu. No šiem 164 gadījumiem 11 gadījumos mantas konfiskācija paredzēta kā pamatsods un 153 gadījumos kā papildsods. Savukārt no šiem 153 gadījumiem, kad mantas konfiskācija paredzēta kā papildsods, 59 gadījumos tās piemērošana noteikta kā obligāta, bet 94 gadījumos kā iespējama (sk. Pētījuma 2.15. punktu). 2008. gadā mantas konfiskācija kā papildsods piespriesta 839 gadījumos, 2009. gadā - 645 gadījumos, 2010. gada 11 mēnešos - 489 gadījumos (sk. Pētījuma 5.1.3. punktu). Jautājums par šā soda piemērošanas samērīgumu nav reducējams uz vienas KL normas sankciju. Līdz ar to apstrīdētajā normā paredzētā pamattiesību ierobežojuma samērīgums visupirms būtu izvērtējams, skatot nevis apstrīdētās normas tekstu izolēti, bet KL vispārīgās daļas normu izpratni un atbilstību Satversmei kopumā. 12.5. Lai izvērtētu, vai likumdevējs, paredzot mantas konfiskācijas sodu, nav pārsniedzis savas rīcības brīvības robežas, nepieciešams pārliecināties, kādā apmērā manta var tikt konfiscēta. Lai arī tiesību zinātnē tiek lietots apzīmējums "visas mantas konfiskācija", no KL izriet, ka likumdevēja mērķis nav bijis atņemt personai visu mantu. KL 42. panta ceturtā daļa paredz, ka "likums nosaka to notiesātajam vai viņa apgādībā esošajām personām nepieciešamo mantu, kas nav konfiscējama". Taču šāds likums nav pieņemts. Katedra norāda, ka praksē KL 42. panta ceturtajā daļā paredzētā likuma vietā tiek piemērots KPL 1. pielikums "Manta, kurai nav uzliekams arests". Savukārt Pētījumā izteikts viedoklis, ka "šāda pieeja nav korekta un attiecīgais saraksts būtu iekļaujams KL" (sk. Pētījuma 2.10. punktu). Kā jau minēts iepriekš, situācija, kurā mantai tiek uzlikts arests, atšķiras no apstrīdētajā normā paredzētās iejaukšanās personas īpašuma tiesībās. ECT ir uzsvērusi, ka, piemēram, transportlīdzekļa arests neatņem personai tās īpašumu, bet tikai liedz to lietot un ar to rīkoties (sk. ECT spriedumu lietā Borzhonov v. Russia, judgment of 22 January 2009, application No. 18274/04, para. 57). Arests mantai tiek noteikts ne vien ar mērķi nodrošināt iespējamā konfiskācijas soda izpildi, bet arī ar mērķi nodrošināt noziedzīgi iegūtu līdzekļu, kā arī nozieguma izdarīšanas rīku un līdzekļu konfiskāciju. KL tika pieņemts 1998. gada 17. jūnijā un stājās spēkā 1999. gada 1. aprīlī. Lai arī ar 2004. gada 12. februāra likumu "Grozījumi Krimināllikumā", kas stājās spēkā 2005. gada 1. janvārī, KL 42. pants tika izteikts jaunā redakcijā, tā pirmās daļas pirmais teikums ir palicis nemainīgs. Savukārt kriminālprocesuālais regulējums šajā laikā ir mainījies. Piemēram, 1998. gada 17. jūnijā spēkā bijušajā redakcijā Kriminālprocesa kodeksa pielikums paredzēja, ka arestam nav pakļauta viendzīvokļa dzīvojamā māja ar saimniecības ēkām vai dzīvoklis daudzdzīvokļu mājā, ja aizdomās turētais vai apsūdzētais un viņa ģimene pastāvīgi tajā dzīvo. Savukārt 2005. gada 21. aprīlī pieņemtā KPL 1. pielikums šādu punktu nesatur. Pētījumā norādīts uz vairākiem trūkumiem mantas konfiskācijas soda praktiskajā realizācijā, tostarp uz to, ka nav skaidri noteikts konfiscējamās mantas apjoms, piemēram, vai konfiscējama manta, kas personai pieder nodarījuma izdarīšanas, procesa uzsākšanas, procesa gala lēmuma pieņemšanas vai nolēmuma izpildes brīdī (sk. Pētījuma 7.2.9.-7.2.12. punktu). Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka konfiskācijas soda piemērošanas un izpildes regulējumā ir saskatāmi būtiski trūkumi. Piemēram, KL 42. panta ceturtā daļa paredz Saeimai pienākumu noteikt likuma regulējumu par to, kura manta nav konfiscējama, taču šis pienākums nav izpildīts. Tomēr Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka trūkumi soda izpildē ir novēršami, izvērtējot un pilnveidojot soda izpildes regulējumu, nevis izslēdzot attiecīgo sodu no vienas konkrētas normas sankcijas. Piemēram, attiecībā uz brīvības atņemšanas sodu Satversmes tiesa ir vairākkārt vērtējusi, vai normas, kas paredz šā soda izpildi, atbilst Satversmei, nevis vai vārdi "brīvības atņemšana" attiecīgās normas sankcijā atbilst Satversmei sakarā ar to, ka soda izpildē ir konstatējami trūkumi. Lai secinātu, vai, piemērojot mantas konfiskācijas sodu, personas pamattiesības tiek ierobežotas samērīgi, būtu jāizvērtē konfiskācijas soda izpildes aspekti, tostarp tas, vai likums paredz nekonfiscēt personai tādu tai likumīgi piederošā īpašuma daļu, kas nepieciešama tās pamatvajadzību apmierināšanai. 12.6. Līdz ar to, lai izvērtētu visus minētos apstākļus, Satversmes tiesai būtu jāpaplašina izskatāmajā lietā formulētais prasījums un jāizvērtē nevis apstrīdētā norma, bet KL vispārīgās daļas normas un to interpretācija. Piemēram, lai secinātu, vai konfiskācijas sods atbilst samērīguma prasībām, citastarp būtu izvērtējams arī tas, kāda institūcija un kādā procesā nosaka, konkrēti kura manta konfiscējama vai ne, kā risināma to mantu atsavināšana, kuras apgrūtinātas ar civiltiesiskām saistībām, vai notiesātajai personai tiek dota iespēja noteiktā gadījumā saglabāt savā īpašumā mantas, kas nepieciešamas tādas profesionālās darbības turpināšanai, kura nav saistīta ar noziedzīgo nodarījumu, vai samērīguma prasībām atbilst tādas mantas konfiskācija, kuras iegūšanas legalitāti persona var pierādīt. Konkrētās lietas ietvaros apstrīdēta tikai KL 320. panta sankcijas daļa. Pieteikuma iesniedzējs neapstrīd KL normas, kas noteic konfiskāciju kā kriminālsoda veidu. 12.7. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jālemj, vai nepieciešams un iespējams paplašināt prasījuma robežas. Prasījuma robežas var paplašināt gadījumos, kad to prasa Satversmes tiesas procesa principi. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka Satversmes tiesa ex officio prasījuma robežas var paplašināt tikai, ievērojot zināmus kritērijus, visupirms "ciešās saistības koncepciju". Proti, lai secinātu, vai konkrētā gadījumā ir iespējams un nepieciešams paplašināt prasījuma robežas attiecībā uz lietā neapstrīdētām normām, ir jānoskaidro: 1) vai tās normas, attiecībā uz kurām prasījums tiek paplašināts, ir tik cieši saistītas ar lietā expressis verbis apstrīdētajām normām, ka to izvērtēšana iespējama tā paša pamatojuma ietvaros vai nepieciešama konkrētās lietas izlemšanai; 2) vai prasījuma robežu paplašināšana ir nepieciešama Satversmes tiesas procesa principu ievērošanai (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 17. punktu). Pieteikuma juridiskais pamatojums pārsvarā ir balstīts uz pieņēmumu, ka Satversme mantas konfiskāciju kā sodu vispār nepieļauj. Arī Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis savā viedoklī pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem galvenokārt prasa to, lai Satversmes tiesa izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. panta ceturtajam teikumam. Šajos dokumentos sniegtais juridiskais pamatojums tam, ka Satversmes 105. pantā paredzēto pamattiesību ierobežojums, iespējams, neatbilst samērīguma principam, nav izvērsts tiktāl, lai izskatāmās lietas ietvaros būtu iespējams izvērtēt attiecīgās KL vispārīgās daļas normas. Arī Saeimas atbildes raksts nesatur izvērstu viedokli par KL 42. pantā ietvertā regulējuma atbilstību Satversmei. Līdz ar to izskatāmajā lietā nav iespējams paplašināt prasījuma robežas un turpināt tiesvedību. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa n o l ē m a: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2010-31-01 "Par Krimināllikuma 320. panta (2002. gada 25. aprīļa likuma redakcijā) otrās daļas vārdu "konfiscējot mantu" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam", kas ierosināta pēc Daiņa Markus konstitucionālās sūdzības. Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris