13. Article

Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētā norma aizskar viņu tiesisko paļāvību, jo ierobežo viņu tiesības saņemt uzturlīdzekļus bērniem Ministru kabineta noteikumos paredzētajā minimālajā apmērā. 13.1. Tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Pretēja pieeja novestu pie valsts nespējas reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 19. punktu ). Lai izvērtētu, vai tiesību akts, kas noteicis atkāpšanos no personai piešķirtām tiesībām, atbilst tiesiskās paļāvības principam, jānoskaidro: 1) vai personai ir radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu un 2) vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp personas tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. punktu). Lai konstatētu, vai Pieteikumu iesniedzējām ir radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu, jāizvērtē tas, vai viņu paļaušanās uz apstrīdēto normu ir likumīga, pamatota un saprātīga un vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu, 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 7. punktu un 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu). 13.2. Izstrādājot Garantiju fonda likumu 2004. gadā, tā anotācijā tika noteikts, ka attiecīgs normatīvais regulējums un Garantiju fonda izveidošana nepieciešama, lai rastu risinājumu uzturlīdzekļu piedziņas problēmai. Anotācijā tika noteikts Garantiju fonda mērķis, kā arī tas, ka uzturlīdzekļi no šā fonda tiks izmaksāti Ministru kabineta noteiktajā kārtībā (sk. 8. Saeimas likumprojektu reģistru http://helios-web.saeima.lv/bi8/lasa?dd=LP0748_0, aplūkots 2010. gada 13. decembrī). Šāds regulējums bija spēkā no 2004. gada 1. jūlija līdz 2009. gada 31. decembrim, tātad vairāk nekā piecus gadus. Līdz ar to likumā ietvertais normatīvais regulējums par līdzekļu izmaksu no Garantiju fonda bērna uzturēšanai ir atzīstams par pietiekami noteiktu. Pieteikumu iesniedzējas pamatoti varēja paļauties uz to, ka arī viņu bērniem būs tiesības saņemt uzturlīdzekļus no Garantiju fonda, ja iestāsies Garantiju fonda likumā noteiktie uzturlīdzekļu izmaksas nosacījumi. 13.3. Šajā lietā izvērtējams, vai apstrīdētā norma nodrošina Pieteikumu iesniedzējām tiesības, uz kuru īstenošanu viņas varēja paļauties. Apstrīdētā norma noteic, ka laikā no 2010. gada 1. janvāra līdz 2012. gada 31. decembrim uzturlīdzekļus no Garantiju fonda līdzekļiem uzsāktajās uzturlīdzekļu izmaksas lietās un lietās, kas uzsāktas pēc 2010. gada 1. janvāra, izmaksās samazinātā apmērā, proti, par bērnu no viņa piedzimšanas līdz septiņu gadu vecuma sasniegšanai - 30 latus, savukārt par bērnu no septiņu gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai - 35 latus. Līdz ar to likumdevējs, izdarot grozījumus Garantiju fonda likumā, nav atteicies no personu tiesību īstenošanas. Valsts neierobežo Pieteikumu iesniedzēju tiesisko paļāvību uz to, ka viņu bērni saņems uzturlīdzekļus no Garantiju fonda. 13.4. Pieteikumu iesniedzējas esot paļāvušās uz to, ka Garantiju fonds izmaksās viņu bērniem paredzētos uzturlīdzekļus Ministru kabineta noteikumos paredzētajā apmērā. Lai noskaidrotu, vai apstrīdētā norma aizskar Pieteikumu iesniedzēju tiesības, ir jāpārliecinās, vai Satversmes 109. pants ietver prasību izmaksāt uzturlīdzekļus ģimenēm, kurās otrs vecāks nepilda ar likumu noteikto bērna uzturēšanas pienākumu vai arī to pilda, taču nenodrošina bērnu ar uzturlīdzekļiem Noteikumos Nr. 348 paredzētajā apmērā. No Satversmes 109. panta valstij izriet pienākums izveidot un uzturēt sociālās aizsardzības sistēmu kopumā (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 10.2. punktu). Taču Satversmes 109. pants neietver prasību paredzēt uzturlīdzekļu izmaksu kādā konkrētā apmērā. Satversmes tiesa arī attiecībā uz citām Satversmē nostiprinātajām sociālajām tiesībām vairākkārt norādījusi, ka Satversme neparedz nedz noteiktas maksājumu summas, nedz izmaksas nosacījumus (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 12. punktu). Kā norādīts šā sprieduma 3.1. punktā, Pieteikuma iesniedzēja