14. Article

Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, nav ievērojis tiesiskās paļāvības un samērīguma principus, kā arī apšauba, vai apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis. Tāpēc Satversmes tiesa noskaidros apstrīdētās normas atbilstību samērīguma principam, vienlaikus izvērtējot, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp nepieciešamību aizsargāt personu tiesisko paļāvību un nepieciešamību nodrošināt sabiedrības intereses. 14.1. Lai apstrīdēto normu atzītu par samērīgu, jānoskaidro: 1) vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai likumdevēja darbība ir atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Ja tiek konstatēts, ka tiesību norma neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu). 14.2. Apstrīdētā norma nodrošina bērniem, kurus apgādā viens vecāks, uzturlīdzekļus no Garantiju fonda samazinātā apmērā salīdzinājumā ar iepriekšējo regulējumu. Līdz ar to tiek ierobežotas Pieteikumu iesniedzēju tiesības saņemt līdzekļus bērnu uzturam no Garantiju fonda Ministru kabineta noteiktajā apmērā. Lietā nav strīda par to, ka uzturlīdzekļu izmaksas samazinājums ir skaidri un nepārprotami noteikts ar likumu. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka ikvienas personas pamattiesību ierobežojuma pamatā jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs. Tātad ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 22.1. punktu un 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 15. punktu). Garantiju fonda likuma grozījumu anotācijā ir detalizēti aprakstīta situācija, kāda bija izveidojusies 2009. gadā, kā arī norādītas Garantiju fonda turpmākās darbības prognozes. Anotācijā norādīts, ka 2010. gadā apakšprogrammas "Uzturlīdzekļu fonds" ietvaros nav iespējams nodrošināt visiem bērniem uzturlīdzekļu izmaksas Noteikumos Nr. 348 noteiktajā apmērā, jo pieejamā statistiskā informācija, kā arī makroekonomiskie bezdarba līmeņa rādītāji liecina par vērā ņemamiem faktoriem, kas būtiski ietekmē uzturlīdzekļu izmaksu apjomu 2010. gadā. Anotācijā arī norādīts, ka, ņemot vērā valsts ekonomisko situāciju un šim mērķim piešķirto valsts budžeta līdzekļu ierobežotību, nepieciešams pārskatīt no Garantiju fonda izmaksājamo uzturlīdzekļu apmēru, samērīgi samazinot katram bērnam izmaksājamos uzturlīdzekļus, lai rastu iespēju nodrošināt uzturlīdzekļu izmaksu 2010., 2011. un 2012. gadā visiem bērniem, kuriem Garantiju fonda likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā ir tiesības saņemt no minētā fonda uzturlīdzekļus. Proti, gan tiem bērniem, kuriem no Garantiju fonda līdzekļiem jau tiek izmaksāti uzturlīdzekļi, gan arī tiem bērniem, attiecībā uz kuriem iesniegumi par uzturlīdzekļu izmaksu tiks iesniegti 2010., 2011. un 2012. gadā (sk. lietas materiālu 181. lpp.). Satversmes tiesa jau vairākos spriedumos ir secinājusi, ka 2009. gadā Latvijas valsts ekonomiskās lejupslīdes situācijā bija spiesta būtiski samazināt budžeta izdevumus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedumu lietā Nr. 2009-11-01). Tādējādi apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības nodrošināšana un aizsardzība, kā arī citu personu tiesību aizsardzība. Lai gan Garantiju fondam ir sekundāra loma bērnu nodrošināšanā ar uzturlīdzekļiem, valstij ir pienākums nodrošināt to bērnu tiesības, kuriem ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no šā fonda. Samazinot uzturlīdzekļu izmaksas apmēru salīdzinājumā ar iepriekšējo regulējumu, likumdevējs ir nodrošinājis uzturlīdzekļus visiem bērniem, kuriem ir tiesības tos saņemt no Garantiju fonda. Līdz ar to apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis un tā ir piemērota šā mērķa sasniegšanai. 14.3. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka apstrīdētās normas mērķu sasniegšanai bijis iespējams izmantot citus, alternatīvus risinājumus - uzlabot izmaksāto uzturlīdzekļu piedziņas mehānismu un ieviest stingrākas likuma normas attiecībā uz tiem vecākiem, kuri nepilda savu bērnu uzturēšanas pienākumu (sk. lietas materiālu 7. lpp.). Savukārt Saeima norāda, ka alternatīvi risinājumi būtu apšaubāmi no taisnīguma un iespējamības aspekta (sk. lietas materiālu 134. lpp.). Tāpat Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka arī ekonomiskās lejupslīdes apstākļos apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas procesā bija jāveic konsultācijas ar sabiedrību, sociālo partneru organizācijām, citu institūciju pārstāvjiem un ekspertiem, kā arī jāizvērtē apstrīdētās normas ietekme uz sociālo vidi un personām, kurām ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no Garantiju fonda (sk. lietas materiālu 7.-8., 140. lpp.). Pieteikumu iesniedzējas nav pamatojušas, kāpēc spēkā esošais piedziņas procesa normatīvais regulējums būtu uzskatāms par neefektīvu, bet prasības tiem vecākiem, kuri nepilda savu bērnu uzturēšanas pienākumu, - par nepietiekami stingrām. Savukārt Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt Saeimas apgalvojumu, ka jautājums par uzturlīdzekļu piedziņu no parādnieka pēc būtības ir izvērtēts. Var piekrist arī Saeimas norādītajam, ka vecāku materiālā stāvokļa izvērtēšana nenodrošinātu efektīvu Garantiju fonda darbību un būtu pretrunā ar tā darbības mērķi. Līdz ar to citi risinājumi nenodrošinātu uzturlīdzekļu izmaksu no Garantiju fonda visiem bērniem tādā apmērā, kāds bija noteikts pirms apstrīdētās normas stāšanās spēkā. Savukārt apstrīdētā norma nodrošina to, ka visi bērni, kuriem Garantiju fonda likumā noteiktajā kārtībā ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no šā fonda, tos saņems. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka likumprojekta izstrādāšanas gaitā Saeima uzklausīšanas un izvērtēšanas pienākumu veic likumdošanas procesa ietvaros (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 30. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 11.2. punktu). No Saeimas atbildes raksta izriet, ka likumdevējs ir apsvēris iespēju uzlabot līdzekļu piedziņu no uzturlīdzekļu nemaksātājiem, kuru saistības pildījis Garantiju fonds. Tāpēc nav nepieciešams, lai, ieviešot jau apspriestu risinājumu citos likumprojektos, tas tiktu izvērtēts arvien no jauna. Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt to, ka, izstrādājot Garantiju fonda likuma grozījumus, Saeima ir izvērtējusi alternatīvus risinājumus un izvēlējusies saudzējošāko mehānismu. Kaut arī Garantiju fonda likuma grozījumu izstrādāšanas un izskatīšanas gaitā nenotika konsultācijas ar sabiedrību un sociālajiem partneriem, tas neliedz likumdevējam izdarīt savus apsvērumus un analīzi. Līdz ar to nav tādu alternatīvu līdzekļu, kas mazāk ierobežotu indivīda tiesības un nodrošinātu leģitīmā mērķa sasniegšanu. 14.4. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētā norma radot tiesību normu kolīziju, jo esot pretrunā ar Garantiju fonda likuma 3. panta pirmo daļu, Noteikumiem Nr. 348 un Noteikumiem Nr. 791 (sk. lietas materiālu 3. lpp.). No Garantiju fonda likuma 3. panta pirmās daļas un 8. panta otrās daļas izriet, ka Garantiju fonds apņemas nodrošināt bērnus ar uzturlīdzekļiem Noteikumos Nr. 348 noteiktajā minimālajā apmērā. Savukārt apstrīdētā norma, kas ietverta Garantiju fonda likuma pārejas noteikumos, noteic, ka no 2010. gada 1. janvāra līdz 2012. gada 31. decembrim uzturlīdzekļus no Garantiju fonda līdzekļiem uzsāktajās uzturlīdzekļu izmaksas lietās un lietās, kas uzsāktas pēc 2010. gada 1. janvāra, izmaksās samazinātā apmērā. Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai likumdevējs pārejas noteikumos varēja noteikt terminētu un atšķirīgu tiesību normas piemērošanas kārtību.