17. Article

Satversmes 110. pants paredz bērna tiesību aizsardzību. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka no Satversmes 110. panta pirmā teikuma valstij izriet pozitīvs pienākums izveidot un uzturēt ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 9.3. punktu, 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13.1. punktu un 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.1. punktu). Likumdevējs, pildot šo pienākumu, likumā konkretizējis ģimenes tiesības uz īpašu aizsardzību, proti, noteicis dažādus ģimenes aizsardzības mehānismus (pabalstus, piemaksas u.c.), un šīs tiesības ir kļuvušas par indivīda tiesībām. Šādu tiesību realizāciju persona var prasīt no valsts, kā arī var aizstāvēt šīs savas tiesības tiesā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 9.3. punktu). Uzturlīdzekļi no Garantiju fonda tiek izmaksāti tam vecākam, kurš apgādā bērnu bez otra vecāka finansiāla atbalsta. Tādējādi valsts sniedz atbalstu bērna vajadzību apmierināšanai, nodrošinot viņa sociālo aizsardzību. Uzturlīdzekļu jautājums ir izvērtējams kopsakarā ar bērnu tiesību īstenošanu. Līdz ar to šīs lietas ietvaros Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību izvērtējums attiecināms tikai uz valsts pienākumu aizsargāt bērnu tiesības. Savukārt vecāki ir tie, kuri valsts piešķirtos līdzekļus izlieto bērna vajadzību apmierināšanai. Apstrīdētā norma neaizskar bērna vecākiem Satversmes 110. panta pirmajā teikumā noteiktās pamattiesības.