18. Article

Satversmē paredzētais valsts pienākums aizsargāt bērnu tiesības ir precizēts Bērnu tiesību aizsardzības likumā, kura 6. panta pirmajā daļā noteikts, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras. Šā paša panta otrā daļa noteic, ka "visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kas nodarbojas ar bērna aprūpi, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna intereses". No minētā izriet princips, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērniem prioritāras ir bērna tiesības un intereses. Tas nozīmē, ka ne vien tiesai un citām institūcijām savi lēmumi jāpieņem, pamatojoties uz to, kas ir bērna interesēs, bet arī likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie vai grozītie normatīvie akti aizsargātu bērnu intereses iespējami labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 11. punktu). Valsts pienākums ir, īstenojot Satversmē garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu, ne vien noteikt šo tiesību normatīvo regulējumu, bet arī izveidot efektīvu tiesību normu īstenošanas mehānismu. Valsts pienākums ir ne tikai deklarēt tiesības, bet arī "iedzīvināt" tās un uzraudzīt to piemērošanu (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 14. janvāra sprieduma lietā Nr. 2003-19-0103 9.1. punktu). Kā norādīts šā sprieduma 13.2. punktā, Garantiju fondu bija nepieciešams izveidot, lai rastu risinājumu uzturlīdzekļu piedziņas problēmai. Valsts, 2004. gadā pieņemot Garantiju fonda likumu, apņēmās atbalstīt to vecāku, kurš apgādā bērnu bez otra vecāka finansiāla atbalsta. Līdz ar to attiecīgais uzturlīdzekļu izmaksas regulējums nodrošina bērnu interešu aizsardzību. Likumdevējs ir izstrādājis uzturlīdzekļu izmaksas kārtību, kas nodrošina Satversmes 110. panta pirmajā teikumā noteikto pamattiesību īstenošanu tiem bērniem, kurus apgādā tikai viens no vecākiem.