3. Article

Pieteikumu iesniedzēju - Marikas Skultes un Renātes Dorondo - audzināšanā un ikdienas apgādībā ir nepilngadīgi bērni, kuru otrs vecāks nepilda ar likumu noteikto bērna uzturēšanas pienākumu. 3.1. Ar Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas 2009. gada 17. augusta lēmumu bija noteikts, ka Uzturlīdzekļu garantiju fonds (turpmāk - Garantiju fonds) no 2009. gada 6. augusta izmaksā Pieteikuma iesniedzējai M. Skultei līdzekļus bērna uzturam 54 latu apmērā. Savukārt ar Garantiju fonda administrācijas 2010. gada 10. marta lēmumu noteikts, ka Garantiju fonds no 2010. gada 1. marta izmaksā Pieteikuma iesniedzējai R. Dorondo līdzekļus bērnu uzturam 35 un 30 latu apmērā. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētā norma viņām un viņu bērniem rada tiesību aizskārumu, jo ierobežo tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Tā nesasniedzot sociāli atbildīgas valsts mērķi un tādējādi esot pretrunā ar Satversmes 109. pantu. Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs arī neesot ievērojis tiesiskās paļāvības, samērīguma un solidaritātes principus. Ieviešot Garantiju fondu, esot paredzēts, ka nepieciešamības gadījumā valsts ar saviem līdzekļiem stājas otra vecāka vietā tādā veidā, ka nodrošina bērnam uzturlīdzekļu minimumu, kas viņam pienāktos no otra vecāka un ko nosaka Civillikuma 179. pants. Garantiju fonda darbības mērķu sasniegšana esot sociālās politikas jautājums, kurā nepieciešama stabilitāte. Ar uzturlīdzekļiem, ko izmaksā Garantiju fonds, valsts nodrošinot vecāku un bērnu tiesību aizsardzību. Pieteikumu iesniedzējas esot paļāvušās uz to, ka Garantiju fonds nodrošinās viņu bērniem uzturlīdzekļus Ministru kabineta noteikumos paredzētajā apmērā. Iepriekšējais tiesiskais regulējums esot bijis pietiekami nemainīgs un noteikts, jo darbojies piecus gadus. Apstrīdētā norma nosakot jaunu bērniem nodrošināmo uzturlīdzekļu minimumu, tomēr likumdevējs neesot noteicis saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu vai zaudējumu kompensēšanu. Neveicot šādu pāreju, tiekot nepamatoti ierobežotas Pieteikumu iesniedzēju iegūtās tiesības. Pat ja izdarītie grozījumi ir vienīgais attiecīgajā situācijā iespējamais risinājuma veids, tiem jāatbilstot Satversmē nostiprinātajiem konstitucionālajiem principiem. Neesot arī saprotams, uz kāda pamata likumdevējs mainījis noteikto kārtību un kāpēc samazinājums noteikts tieši šādā apmērā. 3.2. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka ar apstrīdēto normu likumdevējs radījis tiesību normu kolīziju. Proti, Garantiju fonda likuma 3. pants nosakot, ka Garantiju fonds apņemas bērniem nodrošināt to minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kādu, pamatojoties uz Civillikuma 179. panta piekto daļu, noteicis Ministru kabinets 2003. gada 1. jūlija noteikumos Nr. 348 "Par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam" (turpmāk - Noteikumi Nr. 348). Garantiju fonds, pamatojoties uz apstrīdēto normu, izmaksājot mazāku summu, nekā nosaka Civillikuma 179. pants un minētie Ministru kabineta noteikumi. 3.3. Apstrīdētajai normai esot trīs mērķi - taupīt valsts budžeta līdzekļus, realizēt sociālo nodrošinājumu un garantēt iepriekšējā uzturlīdzekļu apmēra izmaksas pēc pārejas perioda beigām. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētajai normai nav leģitīma mērķa. Valsts budžeta līdzekļu taupīšana neesot uzskatāma par leģitīmu mērķi, ja līdzekļu samazinājums skar sociāli mazaizsargātas sabiedrības grupas, proti, nepilnās ģimenes un ģimenes, kurās ir trīs un vairāk bērnu. Turklāt no Satversmes 116. panta varot secināt, ka Satversmes 110. pantā noteiktās pamattiesības nav ierobežojamas. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka arī ekonomiskās lejupslīdes apstākļos valstij jāpilda savas sociālās funkcijas. Apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas procesā neesot notikušas konsultācijas ar sabiedrību, sociālo partneru organizācijām, citu institūciju pārstāvjiem un ekspertiem. Neesot arī izvērtēta apstrīdētās normas ietekme uz sociālo vidi un personām, kurām ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no Garantiju fonda. Likumdevējs neesot ņēmis vērā, ka Garantiju fonds veic arī kreditora funkciju. Tas esot tiesīgs bezstrīdus kārtībā piedzīt izmaksātos uzturlīdzekļus no tā vecāka, kurš nepilda ar likumu noteikto bērna uzturēšanas pienākumu, turklāt šo izmaksu piedziņai neesot noilguma. Apstrīdētās normas mērķu sasniegšanai bijis iespējams izmantot alternatīvus risinājumus, piemēram, uzlabot izmaksāto uzturlīdzekļu piedziņas mehānismu un ieviest stingrākas likuma normas attiecībā uz tiem vecākiem, kuri nepilda savu bērnu uzturēšanas pienākumu. Apstrīdētajā normā ietvertais mehānisms neesot atzīstams par samērīgu.