4. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1., 109. un 110. pantam. 4.1. Bērna nodrošināšana ar uzturlīdzekļiem Ministru kabineta noteiktajā minimālajā apmērā visupirms esot vecāku pienākums, un nekādi apstākļi nevarot atbrīvot vecākus no pienākuma dot uzturu savam bērnam. Valsts noteiktajai papildu garantijai, proti, Garantiju fondam, esot tikai sekundāra loma. Garantiju fonds uz laiku stājoties tā vecāka vietā, kurš savu pienākumu nepilda. Šī papildu garantija esot atkarīga no valsts ekonomiskajām iespējām un tiekot izmantota tikai īpašos gadījumos. Tā arī neatceļot vecāku pienākumu, kas noteikts Civillikuma 179. pantā, proti, pienākumu uzturēt savu bērnu. Valstij esot rīcības brīvība noteikt Garantiju fonda līdzekļu izlietojumu uzturlīdzekļu izmaksai. Tādējādi tiekot nodrošināta valsts rīcībā esošo ierobežoto finanšu resursu izmantošana tādā veidā, lai no tiem labumu gūtu pēc iespējas vairāk cilvēku. Arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs neesot vienotas finansiālā atbalsta sniegšanas prakses. Saeima norāda, ka valsts varētu pat vispār neveidot un neuzturēt Garantiju fondu, bet nodrošināt atbalstu tikai sociālās drošības sistēmas ietvaros. 4.2. Saeima norāda, ka apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis, proti, sabiedrības labklājības aizsardzība un citu personu tiesību aizsardzība. Tā nodrošinot, ka valsts atbalsts vispār tiek sniegts, turklāt visiem bērniem, kuriem tas nepieciešams. Tādējādi sabiedrības interesēs esot Garantiju fonda iemaksu un izmaksu sabalansētība. Apstrīdētā norma atbilstot samērīguma principam, proti, esot terminēta. Tā esot arī saudzējošākais risinājums, jo vajadzējis iekļauties konkrētā finanšu līdzekļu apjomā. Apstrīdēto normu neesot bijis iespējams ieviest ar saudzējošu pārejas regulējumu, jo kavēšanās ar budžeta izdevumu samazināšanu radītu vēl lielāku kaitējumu nekā savlaicīgi veikta un samērīga šo izdevumu samazināšana. Savukārt alternatīvi risinājumi, piemēram, uz uzturlīdzekļu izmaksu no Garantiju fonda pretendējošo personu materiālā stāvokļa izvērtēšana, būtu apšaubāmi no taisnīguma un iespējamības aspekta. Vienlaikus Saeima norāda, ka Garantiju fonds sāk uzturlīdzekļu izmaksu tikai tādā gadījumā, ja ir saņemts zvērināta tiesu izpildītāja atzinums, ka uzturlīdzekļu piedziņa no tiesas nolēmumā norādītā atbildētāja nav iespējama. Līdz ar to jautājums par uzturlīdzekļu piedziņu no parādnieka pēc būtības esot izvērtēts. 4.3. Pēc apstrīdētās normas pieņemšanas tiesības saņemt uzturlīdzekļus no Garantiju fonda neesot mainījušās, taču finanšu līdzekļu ierobežotības dēļ samērīgi mainījies no Garantiju fonda izmaksājamo uzturlīdzekļu apmērs. Apstrīdētā norma neliedzot personām, kurām pienākas uzturlīdzekļi no Garantiju fonda, tos saņemt saprātīgā un valsts finansiālajām iespējām atbilstošā apmērā. Līdz ar to likumdevējs esot izpildījis savu no Satversmes 110. panta izrietošo pozitīvo pienākumu. Tiesiskās paļāvības mehāniska aizsardzība gadījumos, kad tā nonāktu pretrunā ar citām konstitucionālajām vērtībām, nevarot būt absolūta. Šo vērtību savstarpējas mijiedarbības gadījumā likumdevējam esot rīcības brīvība noteikt atbilstošāko risinājumu. Turklāt normatīvais regulējums nevarējis radīt personām paļāvību uz konkrētās summas izmaksu no Garantiju fonda, jo laika gaitā varētu mainīties arī parādnieka darba alga vai atjaunoties parādnieka maksātspēja.