5. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1., 109. un 110. pantam. 5.1. Vecākiem, kuriem uzturlīdzekļi jau maksāti no Garantiju fonda līdzekļiem, bijis pamats paļauties uz to, ka ģimenei būs plānojami un paredzami ikmēneša ienākumi, iestājoties kādam no Garantiju fonda likumā minētajiem nosacījumiem. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilstot tiesiskās paļāvības principam. Garantiju fonda likuma grozījumu anotācijā esot norādīts likumprojekta mērķis, un likumdevēja lietotie līdzekļi esot piemēroti šā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums nebūtu jānosaka, ja valstij būtu iespējams rast papildu finansējumu Garantiju fondam 4,6 miljonu latu apmērā. No Saeimas atbildes raksta nevarot nepārprotami secināt, ka likumdevējs būtu pietiekami izvērtējis alternatīvus līdzekļus, kas mazāk ierobežotu personai Satversmē garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Apstrīdētā norma neatbilstot samērīguma principam, jo ģimenēm, kurās vecāki labprātīgi pilda tiesas nolēmumu un maksā bērnam uzturlīdzekļus, ir iespēja atkārtoti vērsties tiesā un lūgt palielināt uzturlīdzekļu apmēru samērīgi ar vecāku mantisko stāvokli, savukārt tām ģimenēm, kurām uzturlīdzekļus maksā Garantiju fonds, šādu iespēju neesot. Līdz ar to sabiedrības ieguvums šajā gadījumā esot vērtējams tikai šo ģimeņu ietvaros. 5.2. Uzturlīdzekļu apmēram vajagot būt līdzsvarotam ar vecāka iespējām un bērna vajadzībām, tomēr tas nedrīkstot būt mazāks par Ministru kabineta noteikumos paredzēto apmēru. Garantiju fonda nodibināšana neatbrīvojot vecākus no pienākuma uzturēt savu bērnu, un tikai tādā gadījumā, ja uzturlīdzekļu piedziņa esot neiespējama, uzturlīdzekļi tiekot izmaksāti no Garantiju fonda. Tomēr Tiesībsargs nepiekrīt Saeimas apgalvojumam, ka valstij ir rīcības brīvība lemt par to uzturlīdzekļu apmēru, kuri izmaksājami no Garantiju fonda. Neesot pieļaujama tāda situācija, ka šis uzturnaudas apmērs ir mazāks par valstī noteikto minimumu, jo tādējādi tiekot pārkāptas Satversmes 109. pantā noteiktās bērna tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Likumdevējam vajagot ievērot, ka normatīvajiem aktiem jāaizsargā bērnu intereses iespējami labākajā veidā. Apstrīdētā norma neatbilstot bērnu interesēm. Tā vēl vairāk pastiprinot nabadzības risku un sociālo slogu viena apgādnieka ģimenēs. Arī ekonomiskās lejupslīdes apstākļos valsts pienākums esot maksimāli izvairīties no tādu lēmumu pieņemšanas, kuri var negatīvi ietekmēt sabiedrības mazāk aizsargātās grupas, tajā skaitā bērnus.