6. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas Tieslietu ministrija - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1., 109. un 110. pantam. 6.1. Bērnu nodrošināšana ar uzturlīdzekļiem vismaz Ministru kabineta noteiktajā minimālajā apmērā primāri esot vecāku pienākums, un nekādi apstākļi nevarot atbrīvot vecākus no uztura došanas savam bērnam. Šāds vecāku pienākums esot absolūts un turpinoties arī tad, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu vai abiem vecākiem. Tādējādi uzturlīdzekļu izmaksas no Garantiju fonda neatceļot Civillikuma 179. pantā noteikto pienākumu abiem vecākiem samērā ar viņu mantas stāvokli uzturēt bērnu. Tieslietu ministrija norāda, ka konkrētajā gadījumā cilvēktiesību standarta kritēriji esot ievēroti. Ekonomiskās lejupslīdes apstākļos esot pamatoti samazināt arī sociālās drošības garantijas. Uzturlīdzekļu izmaksa no Garantiju fonda nebalstoties uz tādu kritēriju kā personas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Sociālās drošības sistēma katrā valstī esot specifiska un pielāgota konkrētās valsts vajadzībām. 6.2. Tieslietu ministrija uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst samērīguma principam un tai ir leģitīms mērķis. Konkrētajā gadījumā esot pieļaujama atkāpšanās no personai labvēlīgāka tiesiskā regulējuma. Vairāku konstitucionālo vērtību savstarpējas mijiedarbības gadījumā likumdevējam esot rīcības brīvība noteikt atbilstošāko risinājumu. Tiesiskās paļāvības aizsardzība gadījumos, kad tā nonāk pretrunā ar citām konstitucionālajām vērtībām, neesot absolūta. Šis princips arī neizslēdzot valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu, jo tai jāspēj reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Garantiju fonda izmaksājamo uzturlīdzekļu apmērs varot arī mainīties atkarībā no valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas. Apstrīdētā norma esot pieņemta, lai visiem bērniem, kam pienākas uzturlīdzekļi no Garantiju fonda, tos nodrošinātu piešķirtā budžeta ietvaros. Tieslietu ministrija norāda, ka trūkst līdzekļu kompensējoša mehānisma ieviešanai, kā arī nav pieejami citi, indivīda tiesības mazāk ierobežojoši mehānismi. Personu tiesības saņemt uzturlīdzekļus no Garantiju fonda neesot mainījušās. Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs esot izpildījis no Satversmes 110. panta izrietošo pozitīvo pienākumu. 6.3. Esot apsvērti arī pieņemtajiem grozījumiem alternatīvi risinājumi, piemēram, izmaksājamo uzturlīdzekļu apmēra sasaiste ar personu materiālo stāvokli. Tomēr kārtība, kas ietvertu personu materiālā stāvokļa izvērtēšanu, būtu apšaubāma no taisnīguma viedokļa. Rezultātā ticis izraudzīts saudzējošākais no risinājumiem un izstrādāta apstrīdētā norma. Tāpat neesot bijis iespējams ieviest saudzējošu pārejas regulējumu, jo kavēšanās ar budžeta izdevumu samazināšanu radītu vēl lielāku kaitējumu nekā savlaicīgi veikta samērīga izmaksājamo līdzekļu samazināšana. Tieslietu ministrija norāda, ka, sākot ar 2009. gada 22. oktobri, plašsaziņas līdzekļos publicēti informatīvi paziņojumi par plānotajām izmaiņām normatīvajos aktos no 2010. gada 1. janvāra. Tādējādi sabiedrība aptuveni trīs mēnešus pirms gaidāmajām izmaiņām esot par tām informēta.