7. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektore, Dr. iur. Kristīne Dupate - norāda, ka apstrīdētā norma uzskatāma par neatbilstošu Satversmes 110. pantam, kas uzliekot valstij pozitīvo pienākumu gādāt par ģimenēm ar bērniem kā īpašu sabiedrības grupu. 7.1. K. Dupate norāda, ka viena vecāka ģimenes ir tāda sabiedrības grupa, pret kuru valstij ir papildu pozitīvie pienākumi salīdzinājumā ar pilnām ģimenēm. Viena vecāka ģimenes esot pakļautas lielākam nabadzības un sociālās atstumtības riskam. Eiropas Savienības tiesības uzliekot dalībvalstīm pienākumu veikt visaptverošus pasākumus, tostarp nodrošināt adekvātus ienākumus nabadzības riskam pakļautajām grupām. Nabadzības risks rodoties tāpēc, ka vecāks bieži nespēj pilnvērtīgi strādāt un bērna aprūpes izdevumi pārsniedz darbā gūtos ienākumus. Garantiju fonda likumā esot noteikti tikai pasākumi, kas paredzēti viena vecāka ģimenēm. Tāpēc esot svarīgi, lai tie nodrošinātu adekvātu ienākumu papildinājumu. Pašreizējais Garantiju fonda nodrošinātais uzturlīdzekļu apmērs esot neadekvāti mazs. 7.2. K. Dupate uzskata, ka Saeimas atbildes rakstā minētie no Garantiju fonda maksājamo uzturlīdzekļu samazinājuma mērķi nav uzskatāmi par leģitīmiem. Taisnīguma principa kontekstā viena vecāka ģimenes esot salīdzināmas ar visām sabiedrības grupām. Proti, uzturlīdzekļu minimālā apmēra samazinājums esot pieļaujams tikai tādā gadījumā, ja viena vecāka ģimenes, saņemot Garantiju fonda maksātos uzturlīdzekļus, caurmērā nonāktu labākā situācijā nekā citas sabiedrības grupas. Līdz ar to citu personu tiesību aizsardzība, nodrošinot to, ka valsts atbalsts tiek sniegts visiem bērniem, kuriem nepieciešami uzturlīdzekļi no Garantiju fonda, neesot leģitīms uzturlīdzekļu samazinājuma mērķis. Secinājumu daļa