10. Article

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pilnvarojuma apjoms nozīmē to, ciktāl Ministru kabinets var rīkoties, izstrādājot un izdodot tiesību normas (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 23. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-01-03 17. punktu). Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētajā kārtībā un apmērā. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka prasība, lai likumdevējs pats likumdošanas ceļā izšķirtu visus jautājumus, mūsdienu sabiedrības komplicētajos dzīves apstākļos ir kļuvusi grūti īstenojama. Iemesls atkāpei no prasības, ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam, ir efektīvāka valsts varas īstenošana, likumdevējam likumdošanas procesā izlemjot tikai svarīgākos jautājumus, bet detalizētākai tiesību normu izstrādāšanai pilnvarojot Ministru kabinetu vai citu valsts institūciju (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 15. punktu). Ministru kabineta kompetencē ir izpildvaras darbības, tostarp arī ārējo normatīvo aktu izdošana gadījumā, kad likumdevējs speciāli tam ir pilnvarojis izpildvaras institūciju. Ministru kabinetam vai citai institūcijai var uzdot likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamā regulējuma izstrādāšanu, lai tiktu detalizēta likumā ietvertā politiskā griba vai noteikta likuma īstenošanas kārtība. Šādos normatīvajos aktos nedrīkst ietvert tiesību normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanai (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 5. punktu, 2006. gada 16. oktobra sprieduma lietā Nr. 2006-05-01 10.4. punktu un 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 14. punktu). Nosacījums, ka likumā jābūt gan tieši ietvertam pilnvarojumam izdot noteikumus, gan norādītiem šo noteikumu galvenajiem virzieniem, izriet no prasības, lai likumdevējs pats izšķirtu tikai svarīgākos sabiedrības dzīves jautājumus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21.novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10. punktu). 10.1. Ministru kabinets nedrīkst izdot noteikumus likumdevēja kompetencē esošos jautājumos. Par tādu svarīgu un nozīmīgu valsts un sabiedrības dzīves jautājumu reglamentāciju, kuros nepieciešama konceptuāla izšķiršanās un politiska diskusija, jālemj likumdevējam pašam [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra sprieduma lietā Nr. 03-05(99) secinājumu daļas 1. punktu, 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 7. punktu, 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 30.1. punktu un 2010. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 11. punktu]. Izsverot konkrētā jautājuma nozīmīgumu un saistību ar pamattiesībām, likumdevējam jāizlemj, ciktāl šo jautājumu nepieciešams reglamentēt ar likumu. Atbilstoši parlamenta virsvadības principam Saeima konkrēto jautājumu risina ar likumu, kam ir tālejošas sekas, savukārt Ministru kabinets šo jautājumu risina konkrētāk un detalizētāk, izdodot noteikumus (sk.: Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija: 2010. gada 18. janvāra viedoklis "Par Saeimas apstiprinājuma nepieciešamību liela apjoma aizņēmumu saņemšanai"// Latvijas Vēstnesis, 2010. gada 20. janvāris, Nr. 10). Satversmes tiesa uzsvērusi, ka tiesību normai, ar kuru likumdevējs pilnvaro Ministru kabinetu noregulēt Satversmē noteikto personas pamattiesību īstenošanas kārtību vai noteikt šo tiesību īstenošanas ierobežojumus, ir jābūt skaidrai un precīzai. Nav pieļaujama personas pamattiesību ierobežošana, atsaucoties uz neskaidru vai pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu. Ja likumdevēja pilnvarojuma apjoms rada šaubas, Ministru kabinetam šis pilnvarojums jāīsteno, iespēju robežās izvairoties no personas pamattiesību ierobežošanas (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10. punktu). 10.2. Lai pilnīgāk un objektīvāk varētu noskaidrot atsevišķu Satversmes normu saturu, tās interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām. Satversmes vienotības principa piemērošana balstās uz pieņēmumu, ka Satversme ir vienots veselums (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.1. punktu). Šajā aspektā nepieciešams ņemt vērā apstākli, ka Satversmes saturu veido arī vispārējie tiesību principi. Latvija ir parlamentāra republika, kurā valdība saskaņā ar Satversmes 59. pantu ir atbildīga Saeimas priekšā. Šajā Satversmes normā ietverta gan parlamentārā kontrole, gan valdības politiskā atbildība parlamenta priekšā (sk.: Dišlers K. Latvijas valsts varas orgāni un viņu funkcijas. Rīga, 2004, 101. - 108. lpp.). Likumdevēja pilnvarojumam Ministru kabinetam izdot ārējos normatīvos aktus ir jāsaglabā varas savstarpējās kontroles un līdzsvara attiecības, kā arī jāatbilst citiem tiesiskas valsts principiem [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra sprieduma lietā Nr. 03-05(99) secinājumu daļas 1. punktu]. Likumdevējs, pilnvarojot izpildvaru izstrādāt regulējumu kādā jautājumā, nedrīkst radīt risku, ka līdzsvars starp likumdevējvaru un izpildvaru varētu nosvērties uz izpildvaras pusi tiktāl, ka tiktu apdraudēts varas dalīšanas princips un līdz ar to arī demokrātiskas valsts iekārtas būtība. 10.3. Par pilnvarojuma atbilstību augstāka juridiska spēka normām visupirms ir atbildīgs likumdevējs. Ceļu satiksmes likuma 22. pants, kurā ietverts arī pilnvarojums Ministru kabinetam izstrādāt transportlīdzekļu vadīšanas tiesību iegūšanas un atjaunošanas kārtību, grozīts vairākkārt (sk. likumprojektus Nr. 46/Lp9, Nr. 793/Lp9 un Nr. 1648/Lp9 http://titania.saeima.lv, aplūkoti 2010. gada 21. decembrī, kā arī Latvijas Vēstnesi, 2007. gada 1. marts, Nr. 36; 2009. gada 4. aprīlis, Nr. 35 un 2010. gada 1. jūnijs, Nr. 86). Likumdevējs pilnvarojuma būtību nav grozījis. Tādējādi secināms, ka nav bijušas šaubas par to, ka Ministru kabinets apstrīdēto normu pieņēmis atbilstoši likumdevēja pilnvarojumam. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija - par minētajiem likumprojektiem atbildīgā komisija - uzskata, ka Ministru kabinets pilnvarojumu izpildījis atbilstoši likumdevēja gribai un apstrīdētā norma pieņemta likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma ietvaros (sk. lietas materiālu 2. sēj. 12. - 13. lpp.). Uzskats, ka likumā ietvertais pilnvarojums izpildīts atbilstoši likumdevēja gribai, pats par sevi vēl nenozīmē, ka tas atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām. Likumdevējam ar parlamentārās kontroles starpniecību vai citiem tā rīcībā esošiem tiesiskajiem līdzekļiem ir jāgādā, lai pilnvarojums tiktu izpildīts atbilstoši Satversmei, kā arī lietderības un saprātīguma apsvērumiem. 10.4. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka uz pilnvarojuma pamata izdoti Ministru kabineta noteikumi veido to normatīvo aktu daļu, kura radusies nevis likumu izstrādes, bet to izpildes ceļā. Šo noteikumu saturu veido galvenokārt procesuālās normas, kas darbojas kā iepriekš likumā noteikto tiesību iedzīvināšanas instruments. Atsevišķos gadījumos Ministru kabineta noteikumu saturu var veidot arī materiālās normas, taču tām jābūt pieņemtām, pamatojoties uz likumdevēja pilnvarojumu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 16. punktu). Likumdevējs Ceļu satiksmes likumā ietvēris vairākus pilnvarojumus Ministru kabinetam izstrādāt noteikumus. Piemēram, Ceļu satiksmes likuma 16. panta septītā daļa noteic, ka kārtību, kādā tiek veikta transportlīdzekļu valsts tehniskā apskate un transportlīdzekļu tehniskā kontrole uz ceļiem, nosaka Ministru kabinets. Likumdevējs pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt, kādos gadījumos un kādā kārtībā transportlīdzekļa vadītājs nosūtāms uz veselības pirmstermiņa pārbaudi. Arī kvalifikācijas prasības speciālistiem, prasības mācību iestādēm, kas sagatavo transportlīdzekļu vadītājus, un transportlīdzekļu vadītāju sagatavošanas programmas nosaka Ministru kabinets. Likumdevējs pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt arī ceļu satiksmes kārtību Latvijā, apstiprinot Ceļu satiksmes noteikumus. Noskaidrojot likumdevēja pilnvarojuma apjomu, jāņem vērā tās konkrētās nozares specifika, kuru likumdevējs uzdevis reglamentēt Ministru kabinetam. Ceļu satiksmes nozarē nepieciešams reglamentēt daudzus tehniska rakstura jautājumus atbilstoši infrastruktūras attīstības pakāpei un sabiedrības vajadzībām. Līdz ar to likumdevēja pilnvarojums šajā nozarē var būt formulēts vispārīgi. Ar likumdevēja pilnvarojumu izpildvarai jāsaprot ne tikai viena konkrēta, lakoniska tiesību norma, bet paša likuma būtība un mērķi.