6. Article

Ministru kabinets uzskata, ka tiesvedība šajā lietā būtu izbeidzama, jo apstrīdētā norma zaudējusi spēku. Lai pieņemtu lēmumu par tiesvedības izbeigšanu, nepietiek tikai ar secinājumu, ka konkrētajā lietā var piemērot Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu. Likums paredz Satversmes tiesai iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas liecina par tiesvedības turpināšanas nepieciešamību. Lieta ierosināta uz tiesas pieteikuma pamata. Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētā norma būs jāpiemēro konkrētas administratīvās lietas izspriešanā, un sniegts juridiskais pamatojums tam, ka apstrīdētās normas saturam ir izšķiroša nozīme izskatāmajā lietā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 4. lpp.). Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.1 panta pirmās daļas 2. punktu un Administratīvā procesa likuma (turpmāk - APL ) 104. panta otro daļu administratīvā tiesa, ja tā, izskatot administratīvo lietu, konstatē, ka pastāv šaubas par to, vai administratīvajā tiesas procesā piemērojamā tiesību norma atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām, tiesvedību lietā aptur un nosūta motivētu pieteikumu Satversmes tiesai. APL 104. panta trešā daļa citastarp paredz: ja tiesa atzīst, ka Ministru kabineta noteikumi neatbilst likumam vai vispārējam tiesību principam, tā attiecīgo tiesību normu nepiemēro. Administratīvajai tiesai ir pienākums lēmumā vai spriedumā pamatot savu viedokli par konkrētās tiesību normas neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka konkrētajā lietā ir svarīgi noskaidrot, vai apstrīdētā norma pieņemta atbilstoši Saeimas piešķirtajam pilnvarojumam. Ārējos normatīvos aktus var izdot tikai ievērojot Satversmi un vispārējos tiesību principus. Valsts varas institūciju kompetenču sadalījums - Satversmē noteiktā varas dalīšanas principa pamats - ir iedzīvināts Satversmes institucionālās daļas normās. Šis princips garantē valsts varas atzaru savstarpēju kontroli, lai novērstu varas uzurpācijas tendences un sekmētu varas līdzsvaru un mērenību [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra sprieduma lietā Nr. 03-05(99) secinājumu daļas 1. punktu, 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 6.2. punktu un 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 12. punktu] . Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10.4. punktu un 2008. gada 23. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-01-03 14. punktu). Savukārt tās atbilstība augstāka juridiska spēka normām ir priekšnoteikums tam, lai tiesību norma varētu tikt piemērota. Līdz ar to Satversmes tiesai ir pienākums izvērtēt, vai likumdevējs nav pretēji varas dalīšanas principam nodevis izpildvarai savas kompetences jautājumu. Ņemot vērā minēto, tiesvedība lietā ir turpināma.