9. Article

Ceļu satiksmes likuma 3. panta pirmā daļa noteic, ka ceļu satiksmes tiesiskais pamats ir šis likums un citi likumi, Ceļu satiksmes noteikumi un citi Ministru kabineta normatīvie akti, valsts standarti, kā arī starptautiskie līgumi, kuru dalībvalsts ir Latvija. Ceļu satiksmes likumā ir noteiktas vispārējās prasības transportlīdzekļu vadīšanas tiesību iegūšanai. Transportlīdzekļu vadīšanas tiesības ļauj personai vadīt attiecīgajai kategorijai atbilstošu transportlīdzekli, pārvadāt pasažierus un kravu, individuāli apmācīt personas vadīt transportlīdzekļus un veikt citas normatīvajos aktos transportlīdzekļa vadītājam atļautās darbības, piedaloties ceļu satiksmē. Personas tiesības vadīt transportlīdzekļus apliecina attiecīgs ieraksts transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā un derīga transportlīdzekļa vadītāja apliecība. Ceļu satiksmes likuma 22. panta otrās daļas otrais teikums paredz, ka "transportlīdzekļa vadītāja kvalifikācijas iegūšanas, kā arī transportlīdzekļu vadīšanas tiesību iegūšanas un atjaunošanas kārtību un vadītāja apliecības izsniegšanas, apmaiņas un atjaunošanas kārtību nosaka Ministru kabinets". Satversmes tiesa jau norādījusi, ka tiesību normu saturs noskaidrojams, izmantojot tiesību normu iztulkošanas metodes (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 6. punktu un 2003. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-06-01 secinājumu daļas 3. punktu). Tiesību normu iztulkošana nozīmē tiesību normas satura izzināšanu, visupirms noskaidrojot tajā lietoto vārdu nozīmi. Proti, likumdevēja izraudzītie vārdi norāda uz to, kāds regulējums Ministru kabinetam jāizstrādā. Jēdziens "kvalifikācija" tā vispārpieņemtajā nozīmē saprotams kā sagatavotība kāda darba veikšanai, atzīšana par atbilstošu kādām prasībām, parasti piešķirot attiecīgās tiesības. Tātad Ministru kabinetam ir uzdots izstrādāt kārtību, kādā persona var apliecināt savas teorētiskās un praktiskās zināšanas ceļu satiksmes jomā. No Ceļu satiksmes likuma izriet: ja persona iegūst transportlīdzekļa vadītāja kvalifikāciju, tad tā var iegūt arī transportlīdzekļu vadīšanas tiesības, ko apliecinās vadītāja apliecība. Ceļu satiksmes likuma 22. panta otrās daļas otrajā teikumā lietotie vārdi "transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atjaunošanas kārtība" norāda gan uz to, ka noteiktos gadījumos personai var aizliegt izmantot transportlīdzekļu vadīšanas tiesības, gan arī uz to, ka tiesības vadīt transportlīdzekli var tikt atņemtas. Ceļu satiksmes likuma 30. pantā likumdevējs skaidri un nepārprotami noteicis, kādos gadījumos aizliegts izmantot transportlīdzekļu vadīšanas tiesības, savukārt 29. pantā norādīts, kādos gadījumos transportlīdzekļu vadīšanas tiesības var atņemt. Tāpat likumdevējs Ceļu satiksmes likuma 25. panta ceturtajā daļā norādījis: ja personai transportlīdzekļu vadīšanas tiesības ir atņemtas, tad vadītāja apliecība uzskatāma par nederīgu. Ja persona, kurai uz noteiktu laiku atņemtas transportlīdzekļu vadīšanas tiesības, pēc attiecīgā termiņa beigām nav veikusi tiesību normās noteiktās darbības transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atgūšanai, tad uzskatāms, ka personai šo tiesību nav (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007. gada 8. oktobra spriedumu lietā Nr. SKA-400/2007). Tātad transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atņemšana nozīmē, ka personas spēja vadīt transportlīdzekļus nav uzskatāma par atbilstošu dalībai ceļu satiksmē nepieciešamajai kvalifikācijai. No likuma izriet: lai iegūtu tiesības vadīt transportlīdzekļus un saņemtu vadītāja apliecību, ir jāapliecina savas teorētiskās un praktiskās zināšanas, nokārtojot eksāmenu. Satversmes tiesa norādījusi, ka jēdziens "kārtība" norāda uz Ministru kabineta noteikumu procesuālo raksturu, proti, noteiktas procedūras izstrādāšanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 20. punktu). Gramatiskā iztulkošanas metode ir tikai pirmā no iztulkošanas metodēm, un nav pareizi vadīties vienīgi pēc tiesību normas vārdiskās jēgas. Iztulkojot tiesību normu pēc gramatiskās metodes, iegūtais rezultāts nav galīgs, un pēc citu iztulkošanas metožu pielietošanas tas ne vienmēr var tikt apstiprināts (sk. Satversmes tiesas 2005.gada 22. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2004-25-03 6. punktu). Lai noskaidrotu, vai likums pilnvaroja Ministru kabinetu pieņemt tādu normu, kura paredz atbilstoša eksāmena nokārtošanu, lai persona atgūtu transportlīdzekļu vadīšanas tiesības, ir jānoskaidro pilnvarojuma mērķis un apjoms. 9.1. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka ar pilnvarojuma mērķi saprot to, ko likumdevējs centies panākt, piešķirot Ministru kabinetam tiesības noregulēt attiecīgo jautājumu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 19. punktu). Pilnvarojuma būtība izriet no Ceļu satiksmes likuma 2. panta. Proti, likumdevējs izstrādājis šo likumu, lai noteiktu ceļu satiksmes norises, ceļu satiksmes drošības organizatoriskos un tiesiskos pamatus Latvijā un tādējādi aizsargātu cilvēku dzīvību un veselību, vidi, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām piederošo mantu. Līdz ar to arī regulējumam, kuru Ministru kabinets izstrādā, pamatojoties uz Ceļu satiksmes likumu, ir jāsasniedz tāds pats mērķis, kādu likumdevējs vēlējies sasniegt, pieņemot minēto likumu. Arī Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija uzsver Noteikumu Nr. 173 ciešo sasaisti ar Ceļu satiksmes likumā formulēto mērķi. 9.2. Lai sasniegtu Ceļu satiksmes likumā paredzēto mērķi, likumdevējs noteicis, ka viens no transportlīdzekļa vadītāja uzvedības ietekmēšanas līdzekļiem ir transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atņemšana. Ceļu Satiksmes likuma 29. panta otrā daļa paredz, ka transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atņemšana ir sods, ko piemēro par būtiskiem pārkāpumiem ceļu satiksmē. Šāds sods ietverts gan Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, gan Krimināllikumā. Satiksmes drošību apdraudoša nodarījuma kaitīgums un bīstamība izpaužas tai apstāklī, ka persona, kuras rīcībā ir paaugstinātas bīstamības avots, neievēro normatīvajos aktos ietvertos ceļu satiksmes noteikumus vai transportlīdzekļu ekspluatācijas noteikumus un rezultātā tiek radīts kaitējums cilvēka dzīvībai vai veselībai (sk.: Hamkova D. Kāda ir kriminālatbildība par satiksmes noteikumu pārkāpšanu // Jurista Vārds, 2004. gada 24. februāris, Nr. 7). Ceļu satiksmes noteikumu vai transportlīdzekļu ekspluatācijas noteikumu pārkāpšana pati par sevi apdraud citus satiksmes dalībniekus. Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 19. panta ceturto daļu katram ceļu satiksmes dalībniekam ir tiesības uzskatīt, ka arī citas personas ceļu satiksmes norisē izpildīs noteiktās prasības. Līdz ar to likumdevējs paredzējis, ka ir jānosaka prasības transportlīdzekļu vadīšanas tiesību iegūšanai un izmantošanai, jo šāds regulējums nepieciešams sabiedrības drošības labad. 9.3. Noteikumos Nr. 173 iekļautas normas, kas izriet no Direktīvas 91/439/EEK. Šī direktīva paredz transportlīdzekļa vadītāja prasmes pārbaužu un vadītāja apliecības izsniegšanas standartu saskaņošanu Eiropas Savienības ietvaros. Direktīvas 91/439/EEK 7. panta 1. punkta "a" apakšpunkts noteic, ka vadītāja apliecības tiek izdotas tikai tiem pretendentiem, kuri saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem ir nokārtojuši praktiskās braukšanas pārbaudi, kā arī teorētisko zināšanu pārbaudi un atbilst medicīniskajām prasībām. Direktīvas 91/439/EEK II pielikuma preambulā uzsvērts, ka transportlīdzekļa vadītājam ir nepieciešamas zināšanas un praktiskās braukšanas prasme, lai viņš spētu droši vadīt transportlīdzekli un neradītu bīstamas situācijas ceļu satiksmē. Savukārt II pielikuma 2. pantā norādīts, kāda nozīme ir transportlīdzekļa vadītāja zināšanām satiksmes drošības jautājumos un izpratnei par tiem, bet 3. pants nosaka drošai transportlīdzekļa vadīšanai nepieciešamo prasmju minimumu, kuru personai jāspēj apliecināt. Lai uzlabotu ceļu satiksmes drošību, Eiropas Savienības dalībvalstis saskaņā ar Direktīvas 91/439/EEK 8. panta 2. un 4. punktu atsevišķos gadījumos var piemērot savas tiesību normas par vadītāja apliecības atņemšanu, apturēšanu un anulēšanu (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 19. februāra spriedumu lietā C‑321/07, ECR 113. lpp., 90. punktu). Var secināt, ka transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atņemšana paredzēta tālab, lai sasniegtu Satversmes 116. pantā noteikto leģitīmo mērķi - sabiedrības drošību.