12. Article

Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 vērtēja Pieteikuma iesniedzējas īpašuma tiesību ierobežojumu un atzina, ka apstrīdēto normu iepriekšējā redakcija neatbilst Satversmes 105. pantam. Pieteikuma iesniedzēja savā konstitucionālajā sūdzībā norāda, ka spriedums lietā Nr. 2008-36-01 nav ievērots un viņas pamattiesību aizskārums turpinās tādā pašā apmērā. Arī pieaicinātās personas - Tiesībsargs un J. Rozenfelds norāda, ka spriedums lietā Nr. 2008-36-01 attiecībā uz Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju pārejas noteikumu 40. punktu un Likuma par zemes reformu pilsētās pārejas noteikumu 7. punktu nav ievērots un Pieteikuma iesniedzējas tiesību aizskārums nav novērsts (sk. lietas materiālu 1. sēj. 159., 172. un 173. lpp.). Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai Pieteikuma iesniedzējas tiesību aizskārums ir novērsts un kā pēc apstrīdēto normu pieņemšanas ir mainījusies tiesiskā situācija, vai spriedums lietā Nr. 2008-36-01 ir pilnībā ievērots un vai apstrīdētās normas atbilst Satversmes tiesas nolēmumos noteiktajiem tiesību normu satversmības kritērijiem. Satversmes tiesa norāda, ka lietā Nr. 2008-36-01 izdarītie secinājumi ir tikpat lielā mērā attiecināmi arī uz izskatāmo lietu. 12.1. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka likumā noteiktais nomas maksas apmēra procentuālā pieauguma regulējums ierobežo zemes īpašnieka tiesības (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 10. punktu). Tādējādi apstrīdētās normas paredz Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu. 12.2. Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Īpašuma tiesības var ierobežot, ja ierobežojums ir attaisnojams, proti, Satversmes tiesai jāvērtē: 1) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu; 2) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis; 3) vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija spriedumu lietā Nr. 2002-01-03 un 2009. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-09-03 12. punktu). Pamattiesību ierobežojums bija noteikts ar likumu, proti, apstrīdētās normas bija ietvertas Likumā par zemes reformu pilsētās un Likumā par dzīvojamo māju privatizāciju. Lietā nav materiālu, kas radītu šaubas par to, ka apstrīdētās normas pieņemtas pienācīgā kārtībā. Tādējādi īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. 12.3. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojumam ir jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Pienākums norādīt un pamatot šāda ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai. Saeima savā atbildes rakstā, līdzīgi kā atbildes rakstā lietā Nr. 2008-36-01, ir norādījusi, ka valsts pienākums ir nodrošināt aizsardzību arī dzīvokļu īpašniekiem. Tātad apstrīdēto normu mērķis esot dzīvokļu īpašnieku tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājības nodrošināšana (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 12. punktu). Šādam Saeimas viedoklim Pieteikuma iesniedzēja nepiekrīt un norāda, ka vienīgās intereses, ko Saeima vērtējusi apstrīdēto normu izstrādāšanas un pieņemšanas procesā, bijušas tikai valsts budžeta un pašvaldību budžetu intereses. Vienlaikus konstitucionālajā sūdzībā arī norādīts, ka no apstrīdēto normu formulējuma skaidri izriet nomas maksas ierobežojuma mērķis: aizsargāt privatizēto objektu īpašnieku intereses īpašuma reformas laikā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 10. un 11. lpp.). Satversmes tiesa nevar piekrist Pieteikuma iesniedzējas viedoklim, ka apstrīdētās normas tika pieņemtas vienīgi valsts budžeta un pašvaldību budžetu interesēs. Gan no Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēdes audioieraksta, gan arī no stenografētajām debatēm Saeimas sēdēs redzams, ka apstrīdētās normas pamatā pieņemtas ar mērķi aizsargāt dzīvokļu īpašniekus (sk. lietas materiālu 2. sēj. 1. pielikumu un 9. Saeimas 2009. gada 8. oktobra un 22. oktobra sēdes stenogrammas www.saeima.lv/steno/Saeima9/091008/st091008.htm un www.saeima.lv/steno/Saeima9/091022/st091022.htm, aplūkotas 2011. gada 13. janvārī). Par šādu Saeimas nodomu liecina gan likumprojekta "Grozījumi likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās"", gan arī likumprojekta "Grozījumi likumā "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju"" anotācijā minētais. Proti, abās anotācijās ir norādīts: "lai nodrošinātu privatizēto dzīvokļu īpašnieku tiesiskās intereses, kā arī lai līdzsvarotu tās ar zemesgabala īpašnieka tiesiskajām interesēm, Reformu likumā ir nepieciešams paredzēt nomas maksas apmēra ierobežojumu attiecībā pret iepriekšējā gadā aprēķināto nomas maksas apmēru, kā rezultātā tiktu nodrošināts arī tas, ka nomas maksas apmērs tiek paaugstināts pakāpeniski" (lietas materiālu 1. sēj. 50. un 87. lpp.). Tāpat arī Tiesībsarga atzinumā norādīts, ka apstrīdēto normu leģitīmais mērķis bija aizsargāt privatizēto objektu īpašniekus no zemesgabala nomas maksas strauja paaugstinājuma (sk. lietas materiālu 1. sēj. 159. lpp.). Līdz ar to var secināt, ka apstrīdētajās normās paredzēto ierobežojumu leģitīmais mērķis ir aizsargāt citu cilvēku tiesības, proti, dzīvokļu īpašnieku tiesības. 12.4. Lai noskaidrotu, vai ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi, kuru valsts, nosakot šo ierobežojumu, vēlējusies sasniegt, nepieciešams pārbaudīt, vai tiek nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp personas pamattiesību ierobežojumu un sabiedrības interesēm. Proti, ir jāizvērtē, vai likumdevēja pieņemtajās tiesību normās ietvertais ierobežojums atbilst samērīguma principam: pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, proti, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu). 12.4.1. Spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 14. punktu). Satversmes tiesa uzskata, ka arī izskatāmajā lietā pastāv acīmredzama cēloņsakarība starp apstrīdētajām normām un šo normu leģitīmo mērķi. Proti, apstrīdētās normas procentuāli ierobežoja nomas maksas pieaugumu attiecībā pret iepriekšējo gadu, un to piemērošanas rezultātā daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašnieku maksājums par zemes nomu pieauga ierobežotā apmērā un - vismaz 2009. un 2010. gadā - pakāpeniski. Līdz ar to apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. 12.4.2. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu). Satversmes tiesa jau vairākkārt savos spriedumos ir secinājusi, ka tai nav jāizvērtē, ciktāl alternatīvie risinājumi būtu vai nebūtu labāk piemēroti situācijas risinājumam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2005-16-01 15.8. punktu un 2009. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-34-01 22. punktu). Tomēr Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai likumdevējs, ierobežojot kādas personas vai personu grupas pamattiesības, ir pienācīgi izvērtējis, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka likumdevējs nav izskatījis alternatīvus, indivīda tiesības mazāk ierobežojošus līdzekļus, ar kuriem būtu iespējams sasniegt apstrīdēto normu leģitīmo mērķi, tāpat likumdevējs būtībā neesot ievērojis spriedumu lietā Nr. 2008-36-01 un neesot novērsis Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskārumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 12. lpp.). Spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 tika vērtēta četru tiesību normu atbilstība Satversmei. Proti, gan Likuma par zemes reformu pilsētās un Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju (attiecīgi 12. panta otrās daļas un 54. panta otrās daļas) pamattekstā noteiktais nomas maksas procentuālais apmērs, gan minēto likumu pārejas noteikumos (attiecīgi 7. un 40. punktā) ietvertais nomas maksas apmēra procentuālā pieauguma ierobežojums attiecībā pret iepriekšējo gadu. Satversmes tiesa attiecībā uz likuma pamatteksta normām secināja, ka pastāv alternatīvi līdzekļi, ar kuriem leģitīmais mērķis varētu tikt sasniegts, mazāk ierobežojot zemes īpašnieku tiesības, un līdz ar to minētās normas neatbilst Satversmes 105. pantam (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15.3. punktu). Vienlaikus Satversmes tiesa norādīja, ka minēto likumu pamatteksta normas ir nesaraujami saistītas ar pārejas noteikumu normām. Tā kā apstrīdētās pārejas noteikumu normas nav skatāmas atsevišķi no pārējām apstrīdētajām normām, samērīguma principam neatbilst arī apstrīdētās pārejas noteikumu normas. Apstrīdēto pārejas noteikumu kontekstā nevar tikt atzīts, ka likumdevējs būtu apsvēris, kādā veidā varētu taisnīgi līdzsvarot zemes īpašnieku un daudzdzīvokļu mājas īpašnieku intereses. Tāpat tika secināts, ka "likumdevējs, mēģinot novērst zemes nomas maksas apmēra būtisku pieaugumu, nav apsvēris iespēju mazāk ierobežot zemes īpašnieku īpašuma tiesības" (Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 16.1. un 16.2. punkts). Līdz ar to ir izvērtējams jautājums, vai likumdevējs ievērojis spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 noteikto un pieņēmis tādu tiesisko regulējumu, kas mazāk ierobežotu zemes īpašnieku īpašuma tiesības.