2. Article

Pieteikuma iesniedzēja - Soņa Traube - norāda, ka īpašuma reformas ietvaros viņai atjaunotas īpašuma tiesības uz zemesgabalu Rīgā, Maskavas ielā 112, kadastra Nr.0100-043-0132 (turpmāk - zemesgabals). Uz zemesgabala atradusies daudzdzīvokļu māja, kas nodota privatizācijai. Līdz ar to starp Pieteikuma iesniedzēju un privatizētās mājas dzīvokļu (turpmāk - privatizētais objekts) īpašniekiem izveidojušās piespiedu nomas tiesiskās attiecības. Atbilstoši Likuma par zemes reformu pilsētās pārejas noteikumu 7. punktam, ciktāl tas attiecas uz zemi zem daudzdzīvokļu mājām, un Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju pārejas noteikumu 40. punktam (turpmāk - apstrīdētās normas) zemesgabala nomas maksa 2009. gada novembrī un decembrī, kā arī 2010. gadā nedrīkstot pārsniegt iepriekšējam gadam aprēķināto zemes nomas maksas apmēru vairāk kā par 25 procentiem. Atsaucoties uz vairākiem Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) spriedumiem, Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka personas īpašuma tiesības ietverot sevī tiesības gūt visus iespējamos labumus no personai piederošā īpašuma. Savukārt apstrīdētās normas samazinot zemesgabala ekonomisko vērtību un aizskarot Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības. Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 105. pantam, Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tās pamattiesību ierobežojums noteikts ar likumu. Savukārt apstrīdēto normu leģitīmais mērķis esot privatizēto objektu, tostarp daudzdzīvokļu māju, īpašnieku pasargāšana no strauja zemes nomas maksas pieauguma. Saeimas debates par apstrīdēto normu pieņemšanu neliecinot, ka likumdevējs par šo normu leģitīmo mērķi būtu noteicis tieši privatizēto objektu īpašnieku tiesību aizsardzību. Lai gan apstrīdētajām normām esot leģitīms mērķis, tomēr tās pārkāpjot samērīguma principu. Zemes reformas sākumposmā zemes nomas maksas pieaugumu likumdevējs bijis tiesīgs ierobežot. Taču pašreizējos ekonomiskajos un sociālajos apstākļos zemes nomas maksas pieauguma ierobežojums vairs neesot attaisnojams. Privatizēto objektu īpašnieku intereses neesot vērtējamas augstāk par zemes īpašnieku interesēm. Proti, privatizēto objektu īpašnieki neesot uzskatāmi par sociāli vājākiem civiltiesisko attiecību dalībniekiem, kuriem viņu tiesību aizsardzības labad būtu piešķirami maksājumu atvieglojumi. Turklāt likumdevējs neesot izvērtējis nekādas apstrīdēto normu alternatīvas, kas mazāk ierobežotu zemes īpašnieku tiesības un būtu saudzējošas. Par šādām alternatīvām būtu uzskatāms, piemēram, 50 procentu zemes nomas maksas pieauguma ierobežojums. Apstrīdēto normu izstrādāšanas un pieņemšanas procesā vispār neesot apspriests tas, kā pēc iespējas taisnīgāk līdzsvarot privatizēto objektu un zemes īpašnieku intereses. Līdz ar to apstrīdētās normas pārkāpjot samērīguma principu un neatbilstot Satversmes 105. pantam. Apstrīdētās normas pārkāpjot arī no Satversmes 1.panta izrietošo tiesiskās paļāvības principu, jo pēc Satversmes tiesas noteiktā termiņa - 2009. gada 1. novembra - zemes īpašnieki varējuši paļauties uz to, ka piespiedu nomas tiesiskās attiecības tiks risinātas saprātīgi un nomas maksas pieauguma ierobežojums tiks pilnīgi atcelts. Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, esot rīkojies pretēji spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 norādītajam un neesot novērsis Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību prettiesisko aizskārumu. Par apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes 1. pantam liecinot arī tas, ka likumdevējs neesot paredzējis nekādus līdzekļus, kas mazinātu šo normu nelabvēlīgās sekas zemes īpašniekiem. Par šādiem līdzekļiem būtu uzskatāma, piemēram, zaudējumu atlīdzināšana vai nodokļu atlaižu noteikšana. Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilstot arī Satversmes 1. pantam. Saeima neesot bijusi tiesīga pēc sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 atkārtoti pieņemt būtībā tieši tādu pašu regulējumu, kāds minētajā spriedumā jau tika atzīts par Satversmei neatbilstošu. Atstājot spēkā tikai 25 procentu nomas maksas pieaugumu, Pieteikuma iesniedzējas tiesību aizskārums turpinājies tieši tādā pašā apmērā kā līdz minētajam spriedumam. Pēc sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 Pieteikuma iesniedzējai esot izveidojusies paļāvība uz to, ka tajā izvērtētie ierobežojumi vairs netiks atjaunoti. Pēc apstrīdētajās normās noteiktā termiņa beigām tiesiskā situācija atbildīšot Satversmei, jo nomas maksa būšot ekonomiski pamatota un tās apmērs samērošot privatizētā objekta īpašnieka un zemes īpašnieka intereses. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem papildus tiek norādīts, ka konstitucionālās sūdzības mērķis esot Pieteikuma iesniedzējas tiesību pilnīga restitūcija. Tā esot iespējama vien tādā gadījumā, ja Satversmes tiesa apstrīdētās normas atzīšot par neatbilstošām Satversmei un spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu apstrīdētās normas atzīt par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža.