3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas argumentiem un lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdētās normas par atbilstošām augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Atbildes rakstā uzsvērts, ka, izvēloties atjaunot īpašuma tiesības uz zemesgabalu, uz kura atrodas citam īpašniekam piederošas ēkas, zemes īpašnieks esot netieši akceptējis zemesgabala stāvokli dabā un likumā noteikto tiesisko regulējumu. Zemes īpašniekam esot bijusi iespēja izvēlēties kompensāciju vai līdzvērtīgu zemi, tādējādi izvairoties no likumā noteiktajiem ierobežojumiem. Apstrīdēto normu nepieciešamība esot aplūkojama ne tikai piespiedu nomas tiesisko attiecību ietvaros, bet arī kopsakarā ar kadastrālās vērtības aprēķināšanas kārtības izmaiņām. 2008. gadā, stājoties spēkā aktualizētajai zemes kadastrālo vērtību bāzei, visām nekustamo īpašumu grupām visā valsts teritorijā ticis prognozēts vairākkārtējs zemes kadastrālās vērtības pieaugums. Lai novērstu vairākkārtēju un būtisku zemes nomas maksas pieaugumu pilsētās, bijis nepieciešams izdarīt grozījumus Likumā par zemes reformu pilsētās un noteikt pārejas periodu pakāpeniskai pilsētu zemes nomas maksas pieauguma ieviešanai. Likumdevēja rīcība bijusi vērsta uz to, lai sargātu gan privatizēto objektu īpašnieku, gan zemes īpašnieku tiesības un panāktu taisnīgu līdzsvaru viņu tiesisko attiecību regulējumā. Tāpēc esot paredzēts nomas maksas apmēra pieauguma ierobežojums attiecībā pret iepriekšējā gadā aprēķināto nomas maksas apmēru, lai nodrošinātu nomas maksas apmēra pakāpenisku palielināšanos. No ECT spriedumiem esot secināms, ka likumdevējam ir plašas tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm. Pat tādos gadījumos, kad, pamatojoties uz likumu, personas tiesības saņemt ienākumus no tai piederošā nekustamā īpašuma ir ievērojami samazinātas, ECT neesot konstatējusi Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) pārkāpumu. Saeima norāda, ka viens no zemes nomas maksas ierobežojuma apmēra noteikšanas kritērijiem ir tas, lai zemes īpašnieks neiegūtu pilnu zemes vērtības samaksu relatīvi īsā laikā. Piemēram, ja zemes nomas maksa ir 6 procenti gadā, tad pilna zemesgabala vērtība tiekot samaksāta aptuveni 16 gadu laikā. Bez tam privatizēto objektu īpašniekiem esot pienākums segt nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus, kā arī ar zemesgabala uzturēšanu saistītos izdevumus. Atsevišķās administratīvajās teritorijās apstrīdētās normas gandrīz vispār neietekmējot nomas maksas apmēru. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums esot balstīts uz taisnīguma principu un tās atbilstot samērīguma principam. Neesot pamatots arī Pieteikuma iesniedzējas viedoklis, ka apstrīdētās normas pārkāpjot tiesiskās paļāvības principu. Likumdevējs jau zemes reformas sākuma posmā esot noteicis, ka, atjaunojot īpašuma tiesības bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, tiks ierobežotas viņu tiesības attiecībā uz nomas līguma slēgšanu. Tāpat esot paredzētas arī pienācīgas izvēles tiesības, proti, zemes īpašnieks varēja saņemt kompensāciju vai līdzvērtīgu zemes gabalu. Turklāt nomas maksa esot pakāpeniski pieaugusi jau kopš 2008. gada 1. janvāra. Tādējādi esot secināms, ka nav pastāvējis tāds regulējums, kas būtu varējis radīt Pieteikuma iesniedzējai tiesisko paļāvību, un apstrīdētās normas atbilst gan tiesiskās paļāvības principam, gan arī Satversmes 1. pantam. Saeima papildus norāda, ka apstrīdētajās normās noteiktā termiņa pagarināšanas iespēja neesot izslēdzama un zemes īpašniekiem neesot pamata paļauties uz to, ka piespiedu nomas attiecības netiks regulētas vai likumdevējs nereaģēs uz nesaprātīgi augstas nomas maksas noteikšanu. 10. Saeimai varot būt atšķirīgs skatījums uz piespiedu nomas institūtu regulējošajām tiesību normām, un tās varot tikt grozītas.