8. Article

Apstrīdētās normas savu spēku zaudēja 2011. gada 1. janvārī. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku. Līdz ar to visupirms izlemjams jautājums par to, vai izskatāmajā lietā tiesvedība ir turpināma. Lai pieņemtu lēmumu par tiesvedības izbeigšanu, ne vienmēr var aprobežoties ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta piemērošanu. Likums paredz Satversmes tiesai iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas liecina par tiesvedības turpināšanas nepieciešamību (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 6. punktu). Attiecībā uz gadījumu, kad tiek vērtēta līdz sprieduma taisīšanas brīdim spēku zaudējušas normas satversmība, Satversmes tiesa norādījusi, ka no tiesas procesa efektivitātes viedokļa šādās lietās spriedumam ir nozīme tikai tad, ja tam var būt noteikts atpakaļejošs spēks. Līdz ar to tiesvedība šādās lietās ir iespējama, ja izvērtējamās tiesiskās attiecības ļauj Satversmes tiesas spriedumam piešķirt atpakaļejošu spēku. Turpretim tad, ja apstrīdētās normas atcelšana no tās izdošanas vai spēkā stāšanās brīža varētu radīt, piemēram, būtisku valsts (sabiedrības) interešu aizskārumu vai apdraudējumu, lietvedības turpināšanas lietderīgums ir izvērtējams Satversmes tiesas nolēmuma sagatavošanas laikā (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 6. punktu). Izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālo sūdzību iesniedza laikā, kad apstrīdētās normas vēl bija spēkā. Pie tam Pieteikuma iesniedzēja ir lūgusi atzīt apstrīdētās normas par neatbilstošām Satversmei un spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža. Gan Pieteikuma iesniedzējas konstitucionālajā sūdzībā, gan arī abu pieaicināto personu sniegtajos viedokļos ir norādīts, ka Saeima neesot pilnībā ievērojusi spriedumu lietā Nr. 2008-36-01. Jautājums par Satversmes tiesas nolēmumos ietverto secinājumu ievērošanu un īstenošanu ir īpaši nozīmīgs. Proti, šis aspekts ir neatņemama tiesiskas valsts un tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa, kas vistiešākajā veidā ietekmē personu pamattiesību aizsardzību. Turklāt gadījumos, kad atbilstoši Satversmes tiesas nolēmumā konstatētajam ir nepieciešams novērst tiesiskā regulējuma trūkumus, jauna regulējuma pieņemšana vai spēkā esošā regulējuma grozīšana ir atkarīga vienīgi no tām institūcijām, kas izdevušas apstrīdētās normas. Ņemot vērā minētos apsvērumus, Satversmes tiesa uzskata, ka izskatāmajā lietā ir pamats turpināt tiesvedību un pēc būtības izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmei.