11. Article

ECT vairākās lietās ir atzīmējusi valstu pēctecības vai saistību pārmantojamības aspekta nozīmīgumu lietas izskatīšanā (sk., piemēram, ECT 1998. gada 9. septembra lēmumu lietā "Jasinskij and Others v. Lithuania", iesniegums Nr. 38985/97; 2001. gada 10. aprīļa lēmumu lietā "Kuna v. Germany", iesniegums Nr. 52449/99; 2008. gada 1. jūlija lēmumu lietā "Kireev v. Moldova and Russia", iesniegums Nr. 11375/05; Lielās palātas 2008. gada 3. oktobra sprieduma lietā "Kovačič and Others v. Slovenia", iesniegumi Nr. 44574/98, 45133/98 un 48316/99, 256. punktu; 2009. gada 29. oktobra spriedumu lietā "Si Amer c. France", iesniegums Nr. 29137/06). Kaut arī šajās lietās ECT ir konstatējusi Konvencijas 14. panta un Pirmā protokola 1. panta piemērojamību, tā noraidījusi sūdzības, ņemot vērā tieši valstu rīcības brīvības vai pēctecības neesamības aspektu. Arī Satversmes tiesa uzskata: lai noskaidrotu, vai atšķirīgo attieksmi pret pilsoņiem un nepilsoņiem darba periodu ieskaitīšanā apdrošināšanas stāžā var uzskatīt par objektīvu un samērīgu attiecīgo vēsturisko, ekonomisko un sociālo notikumu kontekstā, izskatāmajā lietā ir būtisks sociālo tiesību izvērtējums, kas veicams, ievērojot starptautiskās tiesības un valsts nepārtrauktības doktrīnu. 11.1. Satversmes tiesa jau vairākkārt ir detalizēti izvērtējusi Latvijas Republikas dibināšanas, prettiesiskās okupācijas un neatkarības atjaunošanas tiesiskos aspektus. 1918. gada 18. novembrī Latvijas Tautas padome proklamēja Latvijas Republiku kā neatkarīgu un patstāvīgu valsti. Latvija un pārējās Baltijas valstis de facto savu neatkarību zaudēja 1940. gadā, kad, pārkāpjot starptautiskās tiesības, PSRS okupēja Latviju. Latvijas neatkarība 1990. gadā tika atjaunota, balstoties uz valsts nepārtrauktības doktrīnu. Ja valsts, kuras neatkarība tika prettiesiski pārtraukta, atjauno savu valstiskumu, tā var, pamatojoties uz valsts nepārtrauktības doktrīnu, atzīt sevi par to pašu valsti, kura tika prettiesiski likvidēta (sk.: Ziemele