12. Article

Sociālo tiesību jomā atšķirīgas attieksmes pamatā ir ideja, ka valsts uzņemas īpašas rūpes un atbildību par tās pilsoņiem, kuru pamatvajadzības tai jāapmierina. Attiecībā uz sociālajām tiesībām, kuras jāievieš vispārējā kārtā, ievērojot konkrētās valsts maksimālos resursus, nav noteikti vispārēji standarti. Tomēr atsevišķas sociālās tiesības var nodrošināt tikai daļēji. Absolūta diskriminācijas aizlieguma piemērošana attiecībā uz sociālajām tiesībām var radīt nopietnas finansiālas sekas. Tas vien, ka persona nebauda kādas konkrētas sociālās tiesības, pats par sevi nerada pamattiesību pārkāpumu. Šāds pārkāpums rodas tad, ja šo tiesību aizskārumam nav pamatota iemesla [sk. Bossuyt M. Should the Strasbourg Court Exercise More Self-Restraint? // Human Rights Law Journal, Vol. 28, No. 9-12 (2007), pp. 325, 329]. Arī ECT ir norādījusi, ka valsts bauda rīcības brīvību piešķirt priekšrocības tām personām, kurām to uzskata par nepieciešamu, ievērojot īpašo kontekstu (sk. ECT 2000. gada 12. oktobra lēmumu lietā "Jankovič v. Croatia", iesniegums Nr. 43440/98). Konvencija neaizliedz dalībvalstīm likumdošanas ceļā ieviest vispārējus politiskus pasākumus, kuru rezultātā pret konkrētu indivīdu grupu izturas citādi nekā pret pārējiem, ar nosacījumu, ka kopumā iejaukšanās ar likumu noteiktās kategorijas vai grupas tiesībās saskaņā ar Konvenciju var tikt attaisnota (sk. ECT Lielās palātas 2006. gada 16. marta sprieduma lietā "Ždanoka pret Latviju", iesniegums Nr. 58278/00, 112. punktu). Tāpat ECT ir atzinusi, ka uz pilsonību balstītu atšķirīgu attieksmi var atzīt par atbilstošu Konvencijas normām, ja tās pamatā ir ļoti nopietni apstākļi (sk. ECT 1996. gada 16. septembra sprieduma lietā "Gaygusuz v. Austria", iesniegums Nr. 17371/90, 42. punktu; 2003. gada 30. septembra sprieduma lietā "Koua Poirrez v. France", iesniegums Nr. 40892/98, 46. punktu; Lielās palātas 2009. gada 18. februāra sprieduma lietā "Andrejeva pret Latviju", iesniegums Nr. 55707/00, 87. punktu). ECT judikatūrā ir arī skaidri nodibināts princips: lai gan Konvencijas Pirmā protokola 1. pants paredz tiesības uz pensiju personām, kas veikušas iemaksas valsts sociālās apdrošināšanas fondā, Konvencija negarantē tiesības uz konkrētu pensijas apmēru. Noteicošais ir novērtējums, vai personas tiesības saņemt pensiju netiek aizskartas tik lielā mērā, ka grautu šīs tiesības pēc būtības (sk. ECT 2004. gada 12. oktobra sprieduma lietā "Kjartan Asmundsson v. Iceland", iesniegums Nr. 60669/00, 39. punktu; arī 2000. gada 12. oktobra lēmumu lietā "Jankovič v. Croatia", iesniegums Nr. 43440/98). Tāpat ECT ir atzinusi, ka Konvencija negarantē tiesības uz pensijas saņemšanu par citā valstī veikto darbu (sk. ECT 2002. gada 18. aprīļa lēmumu lietā "L.B. v. Austria", iesniegums Nr. 39802/98). 12.1. Deklarācijas preambula konkretizē Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu, kas uzliek valsts varas institūcijām pienākumu to ievērot un neatkāpties no tās. Tāpat valsts varas institūcijām ir saistošs preambulā ietvertais vēsturisko faktu izklāsts un to juridiskais novērtējums, kas pamato valsts nepārtrauktības doktrīnu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 64.2. punktu). Līdz ar to Deklarācijas 8. punktā ietvertā apņemšanās garantēt visiem Latvijas iedzīvotājiem sociālās tiesības nav jāsaprot kā sociālo tiesību atzīšana par absolūtām cilvēka pamattiesībām, kas attiecas uz visiem pilnīgi vienādi. Šī apņemšanās tulkojama kopsakarā ar preambulā nostiprināto valsts nepārtrauktības doktrīnu un ņemot vērā padomju okupācijas rezultātā izveidojušos situāciju. Līdz ar to Deklarācijā noteiktais uzliek valstij pienākumu nodrošināt sociālās tiesības ikvienam tās iedzīvotājam vismaz minimālā apmērā. 12.2. Latvija pēc neatkarības atjaunošanas ir veidojusi tādu sociālā nodrošinājuma sistēmu, kas attiecas uz visām personām, kuras 1991. gada 1. janvārī dzīvoja Latvijā. Ar PSRS sabrukumu un Latvijas atjaunošanos bija saistītas ievērojamas grūtības. Okupācijas laikā valsts un sociālās apdrošināšanas budžetu kontrolēja PSRS Valsts banka. Pēc PSRS sabrukuma līdzekļi netika sadalīti, bet palika Krievijas Federācijas īpašumā. Līdz ar to Latvija nolēma nodrošināt minimālo pensiju visiem valstī dzīvojošajiem. Saskaņā ar apstrīdēto normu, aprēķinot pensijas gan pilsoņiem, gan nepilsoņiem, tiek ņemti vērā Latvijas teritorijā uzkrātie darba periodi. Šādu regulējumu likumdevējs izvēlējās, jo faktiski tā bija tā pati administratīvā teritorija ar to pašu iedzīvotāju kopumu, kuru Latvija "mantoja", atjaunojot savu neatkarību. Turklāt var uzskatīt, ka arī līdz 1990. gada 31. decembrim Latvijas teritorijā uzkrātajos darba periodos iedzīvotāji veica ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā un attīstībā. 12.3. Veidojot jauno pensiju sistēmu, tika nolemts visām personām papildus piešķirtajai minimālajai pensijai apdrošināšanas stāžā ieskaitīt arī darba periodus, kurus personas uzkrājušas ārpus Latvijas teritorijas. Pilsoņiem tika noteikts plašāks apdrošināšanas stāžā ieskaitāmo ārpus Latvijas teritorijas uzkrāto darba periodu loks nekā nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem. Izvērtējot, kādus darba periodiem pielīdzināmos periodus likumdevējs noteicis kā ieskaitāmus nepilsoņu apdrošināšanas stāžā, secināms, ka tie ir tādi periodi, kuros nepilsoņi ieguva izglītību un cēla kvalifikāciju, lai vēlāk dotu savu ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā, kā arī tādi periodi, kuros politiski represētas personas atradās ieslodzījuma vietā, nometinājumā vai izsūtījumā kā okupācijas režīma pretinieki. Tādējādi valsts izmantoja savu rīcības brīvību pensiju sistēmas veidošanas jomā un attiecībā uz saviem pilsoņiem ņēma vērā to īpašo saikni ar valsti un viņu, kā arī viņu priekšteču ieguldījumu valsts tautsaimniecībā. Ārpus Latvijas teritorijas uzkrāto atsevišķu darba periodu ieskaitīšanu nepilsoņu apdrošināšanas stāžā var uzskatīt par atjaunotās valsts labas gribas izpausmi (sk. arī ECT 2008. gada 8. janvāra lēmumu lietā "Epstein et Autres c. Belgique", iesniegums Nr. 9717/05).