13. Article

PSRS īstenotās okupācijas rezultātā 1940. gada jūnijā Latvija ne tikai zaudēja savu neatkarību, bet arī piedzīvoja iedzīvotāju masveida izvešanas un nogalināšanas akcijas, kā arī migrantu ieplūšanu. 1949. gada martā no Latvijas tika deportēti 2,3 procenti iedzīvotāju, tas ir, apmēram trīs reizes vairāk cilvēku nekā 1941. gada 14. jūnija deportācijā. Pēc Otrā pasaules kara Latvijā notika PSRS pilsoņu masveida imigrācija (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 1. punktu). Pēc neatkarības atgūšanas likumdevējam bija jālemj par Latvijas pilsoņu kopuma noteikšanu. Ņemot vērā Latvijas kā starptautisko tiesību subjekta kontinuitāti, bija pamats atjaunot Latvijas pilsoņu kopumu tādu, kāds tas bija noteikts ar 1919. gada "Likumu par pavalstniecību". Tādējādi Latvija nevis piešķīra pilsonību personām, kurām tā jau bija pirms Latvijas okupācijas, bet gan atjaunoja šo personu tiesības de facto (sk.: Ziemele I. Starptautiskās tiesības un cilvēktiesības Latvijā: abstrakcija vai realitāte. - Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005, 103. lpp.). Līdz ar to Latvijas kā starptautisko tiesību subjekta kontinuitāte radīja tiesisku pamatu tam, lai noteiktai personu grupai netiktu automātiski piešķirts pilsoņa statuss, un bija nepieciešams noteikt īpašu tiesisko statusu tām personām, kuras Latvijas teritorijā bija ieceļojušas okupācijas laikā, neiegūstot nekādu citu pilsonību. Nepilsoņa statusa piešķiršana noteiktai personu grupai bija sarežģīta politiskā kompromisa rezultāts. Turklāt, pieņemot likumu "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības", Latvijai bija jāievēro arī starptautiskie cilvēktiesību standarti, kas aizliedz palielināt bezvalstnieku skaitu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 7. marta sprieduma lietā Nr. 2004-15-0106 13. un 14. punktu). Latvijas nepilsoņu statuss nav pielīdzināms nedz bezvalstnieku, nedz arī ārvalstnieku statusam, kas noteikts starptautiskajos tiesību aktos, jo nepilsoņiem noteikto tiesību apjoms pilnībā neatbilst nevienam šādam statusam. Nepilsoņa statuss nav un nevar tikt uzskatīts par Latvijas pilsonības paveidu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 7. marta sprieduma lietā Nr. 2004-15-0106 15. un 17. punktu). Izskatāmā lieta neattiecas uz ilgtermiņa imigrantiem, kas ieradušies valstī, saskaņā ar normatīvi regulētas imigrācijas procedūras noteikumiem, kā tas notiek mūsdienās. Vairums Latvijas nepilsoņu ieradās Latvijas teritorijā PSRS īstenotās imigrācijas politikas rezultātā. Darba periodos, ko šīs personas bija pavadījušas ārpus Latvijas teritorijas, tās neveica nekādu ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā un attīstībā. Šīm personām Latvijas PSR bija tikai viens no PSRS nostūriem, kur īsāku vai garāku laika sprīdi apmesties un strādāt, tādējādi īstenojot daļu no PSRS komunistiskās partijas sovjetizācijas un rusifikācijas politikas (sk. ECT tiesneses I. Ziemeles daļēji atšķirīgā nepiekrītošā viedokļa lietā "Andrejeva pret Latviju" 27. punktu). Satversmes tiesa atzīst nepilsoņu tiesisko saikni ar Latviju, uz kuras pamata ir radušās savstarpējas tiesības un pienākumi. Tomēr valsts kontinuitātes konteksts ir noteicošais un tas kalpo par būtisku apstākli, lai atšķirības pilsoņu un nepilsoņu vecuma pensiju aprēķināšanas kārtībā uzskatītu par attaisnojamām. Valstij, kas citas valsts agresijas rezultātā tikusi okupēta, nav pienākuma garantēt sociālo nodrošinājumu personām, kas ir iebraukušas tās teritorijā okupētājvalsts imigrācijas politikas rezultātā. It īpaši, ja ņem vērā erga omnes pienākumu neatzīt un neattaisnot starptautisko tiesību pārkāpumus [sk. Starptautiskās tiesas 1970. gada 5. februāra sprieduma lietā "Belgium v. Spain (Barcelona traction case)", I.C.J. Reports 1970, No. 3, 33. punktu]. Lai gan Pieteikumu iesniedzēji neuzskata šādu iespēju par samērīgu, tomēr nepilsoņiem ir iespēja iegūt Latvijas Republikas pilsoņa statusu. Likumdevējs paudis viedokli, ka sākotnēji nepilsoņu statuss bija paredzēts kā pagaidu institūts, lai persona ar laiku iegūtu Latvijas pilsonību vai izvēlētos citu valsti, ar kuru nostiprināt tiesisko saikni (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 7. marta sprieduma lietā Nr. 2004-15-0106 16. punktu). Pēc Latvijas pilsonības iegūšanas personas apdrošināšanas stāžā tiktu ieskaitīti arī ārpus Latvijas teritorijas uzkrātie darba periodi. Daudzi nepilsoņi šo iespēju arī izmantojuši, iegūstot normatīvajos aktos pilsoņiem paredzētās tiesības un pienākumus. Taču tāpat daudzi nepilsoņi šo iespēju dažādu iemeslu dēļ nav vēlējušies izmantot. Tādējādi atšķirīgajai attieksmei, aprēķinot vecuma pensijas Latvijas Republikas pilsoņiem un nepilsoņiem, ir objektīvs un saprātīgs pamats.