14. Article

ECT vairākos spriedumos ir norādījusi uz divpusējo starpvalstu līgumu par sadarbību sociālās drošības jomā būtisko nozīmi pārrobežu pensiju jautājuma risināšanā (sk., piemēram, ECT Lielās palātas 2010. gada 16. marta sprieduma lietā "Carson and Others v. the United Kingdom", iesniegums Nr. 42184/05, 88. punktu). Arī lietā "Andrejeva pret Latviju" ECT norādīja, ka tā "pilnībā apzinās šādu līgumu nozīmīgumu tādu problēmu, kādas parādās šinī lietā, efektīvai risināšanai" (ECT Lielās palātas 2009. gada 18. februāra sprieduma lietā "Andrejeva pret Latviju", iesniegums Nr. 55707/00, 90. punkts). Arī Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2001-02-0106 atzina, cik svarīgi ir starptautiskie līgumi, kuri noslēdzami, ievērojot taisnīguma, samērīguma un citus tiesību principus. Latvijas valstij nav jāuzņemas citas valsts saistības nodrošināt personas ar vecuma pensiju par citas valsts teritorijā nostrādāto laiku. Latvijas valsts nevar jaunajā pensiju shēmā iesaistītajiem nodokļu maksātājiem uzlikt pienākumu atrisināt starpvalstu līgumos risināmus jautājumus, līdz ar to tā ir ar konkrētām valstīm slēdzamu starptautisku līgumu, nevis valsts likuma kompetence (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punktu). Turklāt arī Saeima un Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās norāda, ka jautājums par ārpus Latvijas uzkrāto darba periodu ieskaitīšanu apdrošināšanas stāžā ir risināms starptautisku līgumu formā. Noslēdzot šādu līgumu, tiek atrisināts jautājums par atšķirīgo attieksmi pret nepilsoņiem, kuriem ārpus Latvijas teritorijas uzkrātie darba periodi netiek ņemti vērā, aprēķinot vecuma pensijas. Latvija ir noslēgusi līgumus, kas paredz apdrošināšanas stāža savstarpēju atzīšanu, ar vairākām valstīm - ar Amerikas Savienotajām Valstīm (spēkā no 1992. gada 5. novembra), Lietuvu (spēkā no 1995. gada 31. janvāra), Igauniju (spēkā no 1997. gada 29. janvāra, jauns līgums - no 2008. gada 1. septembra), Ukrainu (spēkā no 1999. gada 11. jūnija), Somiju (spēkā no 2000. gada 1. jūnija), Norvēģiju (spēkā no 2004. gada 18. novembra), Nīderlandi (spēkā no 2005. gada 1. jūnija), Kanādu (spēkā no 2006. gada 1. novembra), Baltkrieviju (spēkā no 2010. gada 28. septembra), Krieviju (spēkā no 2011. gada 19. janvāra). Tādējādi valstis savstarpēji vienojas par iedzīvotāju sociālo aizsardzību, konkretizējot katras valsts tiesības un pienākumus. Ar valstīm, kas izveidojās pēc PSRS sabrukuma, noslēgtie līgumi liecina, ka valstis vienādi izprot tiesības un pienākumus sociālo tiesību jomā attiecībā uz PSRS īstenotās okupācijas laiku. Visi šie līgumi ir atšķirīgi, tie atspoguļo dažādu valstu vienošanās rezultātus un regulē situācijas, kas izveidojušās dažādu vēsturisko, ekonomisko un politisko apstākļu ietekmē (sk. ECT 2010. gada 4. novembra sprieduma lietā "Tarkoev and Others v. Estonia", iesniegumi Nr. 14480/08 un 47916/08, 53. punktu). Noslēdzot šādus līgumus, valstis ir ņēmušas vērā vēsturisko kontekstu, kādā Latvijā pēc tās neatkarības atjaunošanas tika izveidota pensiju sistēma. Līdz ar to Konvencijas 14. pants kopsakarā ar Pirmā protokola 1. pantu jātulko atbilstoši Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. pantam, kas nosaka, ka līgumi tulkojami godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un atbilstoši tā objektam un mērķim, kā arī ievērojot līguma piemērošanas praksi, kuru ieviesusi dalībnieku vienošanās par tā iztulkošanu, un jebkuras starptautisko tiesību normas. Starptautisko attiecību praksē nostiprināts princips, ka starptautisko līgumu nevar izvērtēt izolēti, jo tas ne tikai ir saistīts ar sociālajām reālijām, bet tā normām ir jābūt izvērtētām attiecībā pret citām tiesību normām, ar kurām tās varētu konkurēt (sk. Dailler D., Pellet A., Droit international public. - Paris: Libraire generale de droit et de jurisprudence, 2002, p. 266). Tādējādi, aprēķinot apdrošināšanas stāžu Pieteikuma iesniedzējai A. Sivickai, vērā ņemams Latvijas un Baltkrievijas noslēgtais līgums par sadarbību sociālās drošības jomā, savukārt laiks, ko viņa nostrādājusi Vācijā, ieskaitāms viņas apdrošināšanas stāžā, pamatojoties uz Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem (Eiropas Parlamenta un Padomes regulas Nr. 883/2004, Nr. 987/2009 un Nr. 1231/2010). Turklāt kopš 2011. gada 19. janvāra spēkā ir Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas noslēgtais līgums par sadarbību sociālās drošības jomā, kurš paredz, ka pensiju piešķir un izmaksā tā valsts, kuras teritorijā pensijas pieprasīšanas brīdī ir personas dzīvesvieta. Līdz ar to Pieteikumu iesniedzējiem J.Savickim, A.Sivickai un M.Vagapovai apdrošināšanas stāžā tiek ieskaitīts laiks, kas nostrādāts tagadējā Krievijas Federācijā, bet V.Podoļako - laiks, ko viņš pavadījis obligātajā militārajā dienestā. Līgumā arī noteikts, ka pensijas, kas piešķirtas pirms līguma spēkā stāšanās, uz personas iesnieguma pamata var tikt pārskatītas. Tādējādi jautājums par ārpus Latvijas teritorijas uzkrāto darba periodu ieskaitīšanu apdrošināšanas stāžā tiek risināts, noslēdzot divpusējus starpvalstu līgumus par sadarbību sociālās drošības jomā vai saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem.