16. Article

Lai izvērtētu, vai likumdevēja pieņemtā tiesību norma atbilst samērīguma principam, jānoskaidro: 1) vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai likumdevēja darbība ir samērīga jeb atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu). 16.1. Saeima norāda, ka 2009.gadā ievērojami pasliktinājās situācija valsts sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā. Tāpēc tika ieviestas izmaiņas normatīvajos aktos, kas reglamentē valsts sociālās apdrošināšanas jomu (sk. lietas materiālu 131. lpp.). Priekšlaicīgo pensiju izmaksas apmēra samazināšana ir risinājums, ar kura palīdzību likumdevējs varēja nodrošināt šā sprieduma 15. punktā norādītā leģitīmā mērķa sasniegšanu. Var piekrist Saeimai, ka izraudzītais līdzeklis - samazināt priekšlaicīgo vecuma pensiju izmaksas apmēru personām, kurām tās piešķirtas no 2009. gada 1. jūlija, - palīdzējis nodrošināt sociālā budžeta ilgtspēju (sk. lietas materiālu 132. lpp.). Arī VSAA sniegtā informācija apstiprina, ka ievērojamam personu lokam, proti, 6,6 tūkstošiem, pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās tiek dota iespēja saņemt priekšlaicīgo vecuma pensiju (sk. lietas materiālu 185. lpp.). Līdz ar to apstrīdētā norma ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. 16.2. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētā norma pieņemta sasteigti, nekonsultējoties ar ekspertiem, kā arī nemeklējot atbilstošāko un saudzējošāko risinājumu. Tāpat likumdevējs neesot noteicis saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu (sk. lietas materiālu 5., 22.-24., 43.-45. un 71.-74. lpp.). Satversmes tiesa norāda, ka tiesību normas pieņemšanas procesā tiek uzklausīti un vērtēti viedokļi. Tomēr normatīvais regulējums neparedz noteiktu formu, kādā likumdevējam būtu jāuzklausa konkrētas organizācijas vai personas, vai arī to, ka negatīvs šādu organizāciju vai personu viedoklis liegtu likumdevējam konkrētās normas pieņemt (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 17.2. punktu). Satversmes tiesa konstatē, ka Labklājības ministrijas papildu priekšlikumus likumprojektam "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" Ministru kabinets 2009. gada 14. jūnija ārkārtas sēdē nolēma nosūtīt Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, proti, iekļaut minētajā likumprojektā apstrīdēto normu. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija minētos priekšlikumus 2009. gada 15. jūnija sēdē atbalstīja. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka lēmums par priekšlaicīgās vecuma pensijas apmēra samazināšanu no 2009. gada 1. jūlija pieņemts īsā laika posmā. Tomēr šāda kārtība nav pretrunā ar Satversmi, kā arī Saeimas kārtības rulli, kas ļauj likumprojektus izskatīt steidzamības kārtībā. Tā kā atbildīgā Saeimas komisija atbalstīja iesniegto priekšlikumu, Saeimai nebija šķēršļu pieņemt likumu "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" jau vienu dienu pēc Saeimas komisijas sēdes, proti, 2009. gada 16. jūnijā (sk. lietas materiālu 160. un 171. lpp.). Saprātīgs pārejas periods ir nepieciešams galvenokārt tādēļ, ka persona, paļaujoties uz konkrētu normatīvo regulējumu un tajā ietvertajām tiesībām, ir iekārtojusi savu dzīvi, veidojusi nākotnes plānus, uzņēmusies saistības. Pārejas periods ir nepieciešams, lai persona varētu pārorientēties atbilstoši kārtībai, kas paredzēta jaunajā tiesiskajā regulējumā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25. punktu). Tomēr Saeima, izdarot grozījumus tiesiskajā regulējumā, izvērtē, vai konkrētā gadījumā ir nepieciešami pārejas noteikumi, tostarp pārejas periods līdz jaunā regulējuma spēkā stāšanās dienai. "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" Saeimā tika pieņemti 2009. gada 16. jūnijā, bet spēkā stājās 2009. gada 1. jūlijā. Līdz ar to personām, kuras līdz grozījumu spēkā stāšanās dienai bija iesniegušas VSAA priekšlaicīgās pensionēšanās iesniegumus, bija iespēja tos atsaukt. Personas to varēja izdarīt ne vien laika posmā no 2009. gada 16. jūnija līdz 2009. gada 1. jūlijam, bet arī līdz dienai, kad tika pieņemts VSAA lēmums par priekšlaicīgās vecuma pensijas piešķiršanu. Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka Pieteikumu iesniedzējiem nebija iespējams uzzināt datumu, ar kuru viņiem varētu tikt piešķirta priekšlaicīgā vecuma pensija. Tādējādi Pieteikumu iesniedzējiem bija iespēja novērst to, ka viņiem tiek piemērota apstrīdētā norma. Saeima norāda, ka apstrīdētā norma esot iespējami saudzējošākais risinājums leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo ierobežojums attiecoties tikai uz tām personām, kuras nav sasniegušas likumā noteikto pensionēšanās vecumu. Proti, tā neattiecoties uz personām, kurām jau bija priekšlaicīgi piešķirta vecuma pensija (sk. lietas materiālu 131. lpp.). Satversmes tiesas uzdevums ir izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2004-19-01 7.5. punktu). Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs izšķīrās par tādu risinājumu, kas nosaka samazinātu priekšlaicīgās vecuma pensijas izmaksu personām, kurām līdz 2009. gada 30. jūnijam ar VSAA lēmumu šāda pensija nebija piešķirta. Arī ekonomiskās lejupslīdes apstākļos likumdevējam ir pienākums nodrošināt valsts sociālā budžeta ilgtspēju, ja vien netiek izmantoti tādi līdzekļi, kas nesamērīgi ierobežo cilvēku pamattiesības. Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka, samazinot priekšlaicīgās vecuma pensijas apmēru tai personu grupai, kurai apstrīdētās normas pieņemšanas laikā šī pensija vēl nebija piešķirta, tiktu nesamērīgi ierobežotas personu pamattiesības. Var piekrist A. Kovaļevskas norādītajam, ka likumdevējs varētu pārskatīt priekšlaicīgās pensionēšanās noteikumus un samazināt izmaksājamo pensijas apmēru arī tad, ja valstī nebūtu ekonomiskās krīzes (sk. lietas materiālu 210. lpp.). Tātad likumdevēja izraudzītais līdzeklis nodrošina to, ka netiek pasliktināts to personu stāvoklis, kurām priekšlaicīgā vecuma pensija piešķirta līdz 2009. gada 30. jūnijam. Vienlaikus arī citām personām tiek nodrošināta iespēja priekšlaicīgi pensionēties, iegūstot tiesības uz pensijas izmaksu tādā apmērā, kāds noteikts apstrīdētās normas pirmajā teikumā. Likumdevēja rīcība ir nepieciešama, jo apstrīdētās normas leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. 16.3. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka likumdevējs nepamatoti vērsies pret sociāli neaizsargātu sabiedrības grupu. Proti, tas nav paredzējis kompensēt vai atmaksāt vecuma pensijas saņēmējiem ieturētos līdzekļus, kā arī nav piemērojis citus līdzekļus, kas atvieglotu mazturīgā statusa iegūšanu pensionāriem, kuri pensionējušies priekšlaicīgi (sk. lietas materiālu 24. un 72. lpp.). Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt Saeimas norādīto, ka priekšlaicīgās pensionēšanās mērķis nav garantēt sociālo nodrošinājumu vecuma iestāšanās gadījumā (sk. lietas materiālu 129. lpp.). Turklāt līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās dienai vēl nebija izpildījušies priekšnoteikumi, kas Pieteikumu iesniedzējiem ļautu saņemt priekšlaicīgo vecuma pensiju. Satversmes tiesa nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju viedoklim, ka personām, kurām priekšlaicīgā vecuma pensija piešķirta no 2009. gada 1. jūlija, būtu jāsaņem kompensācija. Vēl nepiešķirtās priekšlaicīgās vecuma pensijas izmaksas apmērs nav uzskatāms par ieturējumu, kas varētu tikt attiecināts uz nodibinātām tiesiskajām attiecībām. Likumdevējam nav pienākuma nodrošināt personas, kuras apstrīdētās normas spēkā stāšanās dienā vēl nebija priekšlaicīgi pensionējušās, ar kompensācijām vai sociālajiem atvieglojumiem. Saeima pamatoti norāda, ka izraudzītais līdzeklis sekmē valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošanu, kā arī veicina valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas darbību ilgtermiņā (sk. lietas materiālu 132. lpp.). Apstrīdētā norma nodrošina to, ka priekšlaicīgā vecuma pensija līdz 2011. gada 31. decembrim varēs tikt piešķirta visiem pretendentiem, kuri atbilst likumā minētajiem priekšlaicīgas pensionēšanās kritērijiem. Tādējādi sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas ir lielāks par indivīdam nodarīto zaudējumu un apstrīdētā norma atbilst samērīguma principam. Apstrīdētā norma nav pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmajā teikumā noteikto vienlīdzības principu.