18. Article

Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 109. pantam, visupirms noskaidrojams, vai tā ietilpst tiesību uz sociālo nodrošinājumu saturā. Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos." Minētais Satversmes pants expressis verbis nenosaka tiesības uz sociālo nodrošinājumu gadījumos, kad personas izmanto iespēju priekšlaicīgi pensionēties. Tā kā likums "Par valsts pensijām" paredz šādu pensionēšanās iespēju, Satversmes tiesa secina, ka tā izriet no Satversmes 109. pantā ietvertās norādes uz citiem likumā noteiktajiem gadījumiem. Līdz ar to priekšlaicīgā vecuma pensija ir uzskatāma par sociālo nodrošinājumu. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi: "Ja likumdevējs, izmantojot savu kompetenci sociālās politikas veidošanā un realizēšanā, kā arī sociālo tiesību apjoma noteikšanā, Satversmē ir iekļāvis sociālās tiesības un šo tiesību saturu ir konkretizējis likumos, tad tās ir kļuvušas par personas subjektīvajām tiesībām. Šādu tiesību realizāciju persona var prasīt no valsts, kā arī var aizstāvēt šīs savas tiesības tiesā" (Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 2. punkts). Vienlaikus Satversmes 109. pantā noteikto pamattiesību īstenošanā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība. Satversmes 109. pants neparedz, bet arī neliedz valstī noteikt priekšlaicīgās pensionēšanās iespēju. M. Poršņova norāda, ka lielākajā daļā Eiropas valstu nav paredzēta iespēja priekšlaicīgi pensionēties (sk. lietas materiālu 192.-193. lpp.). Nedz Latvijas Republikā spēkā esošie normatīvie akti, nedz starptautisko tiesību normas neuzliek likumdevējam pienākumu ieviest priekšlaicīgās pensionēšanās iespēju. Piešķirot personām tiesības uz šo sociālo nodrošinājumu, likumdevējs uzņemas pozitīvu pienākumu tās nodrošināt. Priekšlaicīgo vecuma pensiju izmaksa ir valsts pozitīvā pienākuma īstenošana, kas ietilpst Satversmes 109. panta tvērumā.