4. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1., 91. un 109. pantam. 4.1. Satversmes 109. pants neparedzot valstij pienākumu noteikt priekšlaicīgas vecuma pensijas piešķiršanas iespēju. Nākotnē esot paredzēts no šādas iespējas atteikties, tāpēc apstrīdētā norma neradot būtiskus personu tiesību ierobežojumus. Priekšlaicīgas pensijas piešķiršana esot pagaidu pasākums. Vecuma pensijas un priekšlaicīgi piešķirtās vecuma pensijas mērķi esot atšķirīgi. Likuma norma par iespēju doties pensijā priekšlaicīgi esot izstrādāta ar mērķi nodrošināt minimālas sociālās garantijas pirmspensijas vecuma personām, kuras zaudējušas darbu un ilgstoši ir bezdarbnieki. Tās mērķis neesot garantēt sociālo nodrošinājumu sociālā riska - vecuma - iestāšanās gadījumā. Apstrīdētā norma attiecoties uz personām, kuras ir darbspējīgā vecumā un bezdarba gadījumā ir tiesīgas saņemt bezdarbnieka pabalstu. Apstrīdētā norma arī nodrošinot personai brīvu izvēli - priekšlaicīgi pensionēties vai turpināt darba tiesiskās attiecības. Ļaujot priekšlaicīgi pensionēties, palielinoties pensionāru īpatsvars kopējā iedzīvotāju struktūrā un arī darbspējīgā vecuma iedzīvotāju noslodze. Likumā "Par valsts pensijām" noteiktā vecuma pensijas aprēķināšanas kārtība esot vērsta uz to, lai motivētu personas pieprasīt pensiju pēc iespējas vēlāk. Tad tās iegūtu tiesības uz lielāku pensiju. Valstij esot jānodrošina pensiju sistēmas ilgtspēja. Tai esot pienākums savas saistības sociālo tiesību jomā samērot ar savām ekonomiskajām iespējām, lai netiktu apgrūtināta citu valsts pienākumu izpilde, tostarp citu sociālo tiesību realizēšana. 4.2. Atbilstoši Labklājības ministrijas sniegtajai informācijai 50 procentu apmērā izmaksājamās priekšlaicīgās vecuma pensijas vidējais apmērs valstī 2010. gada martā bijis 104,54 lati. Tomēr Pieteikuma iesniedzējai R. Pabērzai priekšlaicīgi piešķirtā vecuma pensija gandrīz pilnīgi kompensējot iepriekšējo neto darba samaksu, bet Pieteikumu iesniedzējiem J. Ozoliņam un V. Graudiņam ievērojami pārsniedzot vidējās vecuma pensijas apmēru valstī. Līdz ar to personām, kurām priekšlaicīgi piešķirta vecuma pensija, vismaz minimālā līmenī tiekot garantēts Satversmes 109. pantā noteiktais sociālais nodrošinājums. Šāds sociālā nodrošinājuma gadījums neesot minēts Satversmes 109. pantā, taču izrietot no minētajā pantā ietvertās norādes, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu arī citos likumā noteiktajos gadījumos. 4.3. Izdarot grozījumus likumā "Par valsts pensijām", likumdevējs vairākkārt mainījis priekšlaicīgās pensionēšanās regulējumu. Tas esot pārskatījis termiņu, līdz kuram apstrīdētā norma ir spēkā, izmaksājamās pensijas apmēru un nepieciešamo apdrošināšanas stāžu. Ar 2001. gada 20. decembra grozījumiem priekšlaicīgās pensionēšanās regulējums ticis noteikts kā terminēta pārejas perioda norma. Priekšlaicīgās pensionēšanās normatīvais regulējums piecpadsmit gadu laikā neesot bijis stabils un nemainīgs, tajā vairākkārt izdarīti grozījumi, lai pielāgotos ekonomiskajai situācijai. Apstrīdētā norma attiecoties uz sagaidāmām, nevis iegūtām tiesībām. Tā neskarot personas, kuras jau saņem priekšlaicīgo pensiju, proti, personas, kurām pensija piešķirta līdz 2009. gada 30. jūnijam. Pārējās personas apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdī neesot bijušas pensijas saņēmējas, kā arī vēl neesot pieteikušās uz priekšlaicīgās pensijas saņemšanu. Līdz ar to apstrīdētā norma atbilstot tiesiskās paļāvības principam. 4.4. Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot sabiedrības labklājības nodrošināšana, jo tā vērsta uz valsts sociālās apdrošināšanas budžeta ilgtspējas nodrošināšanu. Tā tiekot sekmīgi īstenota, jo laika posmā no 2009. gada 1. jūlija līdz 2010. gada 31. martam sociālā budžeta izdevumi samazināti par 1,52 miljoniem latu. Pieteikumu iesniedzējiem neesot bijis iebildumu pret to, ka priekšlaicīgi piešķirtās vecuma pensijas apmērs ir 80 procenti. Līdz ar to likumdevēja lietotie līdzekļi esot piemēroti apstrīdētās normas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Apstrīdētā norma esot arī iespējami saudzējošākais risinājums šā mērķa sasniegšanai, jo ierobežojums attiecoties tikai uz tām personām, kuras nav sasniegušas likumā noteikto pensionēšanās vecumu. Apstrīdētā norma neattiecoties uz personām, kurām jau bija priekšlaicīgi piešķirta vecuma pensija. Ierobežojums, kuru rada apstrīdētā norma, esot ievērojami mazāks par visas sabiedrības ieguvumu, tas sekmējot valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošanu, kā arī veicinot valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas darbību ilgtermiņā.