5. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas Labklājības ministrija - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1., 91. un 109. pantam. Apstrīdētās normas mērķis bijis samazināt budžeta izdevumus, sabalansēt valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumus un izdevumus, kā arī nodrošināt valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas darbību ilgtermiņā un citu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu atbilstoši Satversmes 116. pantam. Piemērojot 50 procentu ierobežojumu, valsts sociālā budžeta izdevumu samazinājums laika posmā no 2009. gada 1. jūlija līdz 2010. gada 31. jūlijam esot 3,02 miljoni latu. Līdz ar to apstrīdētā norma nodrošinot valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumu samazināšanu un attiecīgi sekmējot ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošanu. Valsts sociālā apdrošināšana darbojoties pēc solidaritātes principa. Sociālās apdrošināšanas pakalpojumu izmaksai varot izmantot tikai valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta līdzekļus. Citi līdzekļi, ar kādiem izvirzīto mērķi varētu sasniegt, esot personām nelabvēlīgāki vai radītu nelabvēlīgas sociālekonomiskas sekas. Likumdevējs esot izvēlējies saudzīgāko risinājumu, jo apstrīdētajā normā ietvertais samazinājums attiecoties tikai uz tiem pensijas saņēmējiem, kuri nav sasnieguši likumā noteikto pensionēšanās vecumu, proti, uz personām darbspējas vecumā. Šajā periodā personām esot tiesības uz bezdarbnieka statusu un bezdarbnieka pabalstu. Ja persona nevarot strādāt veselības stāvokļa dēļ un tai noteikta invaliditāte, tad tā iegūstot tiesības uz invaliditātes pensiju. Priekšlaicīgās pensionēšanās normatīvais regulējums neesot bijis noteikts, un izmaiņas tajā ne vienmēr bijušas personām labvēlīgas. Apstrīdētā norma ietekmējot personu sagaidāmās, nevis jau iegūtās tiesības. Līdz ar to tā neskarot jau nodibinātās tiesiskās attiecības.