9. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektore Anita Kovaļevska - sniegusi viedokli par likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 30. punkta pirmā teikuma atbilstību Satversmes normām. 9.1. Neesot pamata apstrīdēt Saeimas norādīto, ka priekšlaicīgās vecuma pensijas paredzētas tāpēc, ka pirmspensijas vecuma personas ir īpaša riska grupa bezdarba ziņā. Tomēr priekšlaicīgā vecuma pensija esot atzīstama par sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā. Likumā neesot noteikts, ka priekšlaicīgās vecuma pensijas piešķiršanas priekšnoteikums būtu ilgstošs bezdarbs. Satversme un starptautiskie cilvēktiesību dokumenti nenosakot minimālo vecumu, kuru sasniegušām personām valstis drīkstētu piešķirt vecuma pensiju. Tātad valsts ir tiesīga pati noteikt, no kāda vecuma persona var saņemt vecuma pensiju. Neesot būtisku atšķirību starp vecuma pensiju un priekšlaicīgo vecuma pensiju regulējumu, lai gan priekšlaicīgā pensionēšanās šobrīd pastāvot kā pagaidu institūts. Līdz ar to priekšlaicīgā pensija esot ienākumus aizstājošs sociālais nodrošinājums vecuma gadījumā. 9.2. Valsts iepriekš noteiktā sociālā nodrošinājuma līmeņa samazināšana esot uzskatāma par tiesību uz sociālo nodrošinājumu ierobežošanu. Varot prezumēt, ka apstrīdētās normas sagatavošana un pieņemšana bijusi sasteigta, sabiedrība par tās pieņemšanu iepriekš nav pienācīgi un savlaicīgi informēta un likumdevējs nav ar pietiekamu rūpību izvērtējis alternatīvas. Apstrīdētā norma esot vērsta uz citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzību. Tātad apstrīdētajai normai esot leģitīms mērķis. Tomēr ar to noteiktais ierobežojums neesot samērīgs. A. Kovaļevska apšauba, ka nav citu, mazāk ierobežojošu līdzekļu šā mērķa sasniegšanai. Saeima neesot pierādījusi, ka ierobežojums noteikts tikai pēc visu alternatīvu visrūpīgākās izvērtēšanas un līdz ar to nav citu, mazāk ierobežojošu līdzekļu. Labums, ko no apstrīdētās normas iegūstot sabiedrība, neesot lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu. 9.3. Likumdevējam varētu būt pamats pārskatīt priekšlaicīgās pensionēšanās noteikumus un samazināt izmaksājamo pensijas apmēru arī tad, ja valstī nebūtu ekonomiskās krīzes. Priekšlaicīgās pensionēšanās noteikumi nedrīkstētu būt tādi, kas mudinātu personu pensionēties, kaut arī tai ir darbs vai cits pastāvīgs ienākumu avots. Ņemot vērā to, ka priekšlaicīgā vecuma pensija atzīstama par ienākumus aizstājošu sociālo nodrošinājumu, valstij esot jānodrošina tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī neatkarīgi no vecuma, kad pensija tiek piešķirta. A. Kovaļevska uzskata, ka sociālā nodrošinājuma minimālais līmenis nedrīkstētu būt zemāks par standartiem, kas tiek izmantoti Eiropas Sociālās hartas piemērošanas praksē (Eiropas Sociālās hartas 12. panta pirmā daļa un 13. panta pirmā daļa). Latvija esot tiesīga noteikt augstāku, bet ne zemāku standartu. Eiropā plaši atzīts esot tāds standarts, ka sociālās drošības sistēmas maksājumi nedrīkstētu būt mazāki par 50 procentiem no rīcībā esošo ienākumu mediānas. Latvijā esot samērā daudz tādu pensionāru, kuriem priekšlaicīgi piešķirtās vecuma pensijas izmaksājamais apmērs ir mazāks par 40 un 50 procentiem no rīcībā esošo ienākumu mediānas. Šajos gadījumos neesot nodrošinātas tiesības uz pietiekama apmēra pensiju. Likumdevējam, pieņemot apstrīdēto normu, vajadzējis izstrādāt diferencētu pieeju un neattiecināt ierobežojumus uz pensijām, kuras bija mazākas vai ierobežojuma piemērošanas rezultātā kļuva mazākas par 50 procentiem no rīcībā esošo ienākumu mediānas. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums neesot atzīstams par samērīgu. 9.4. Īsais periods starp apstrīdētās normas pieņemšanu un stāšanos spēkā ticis pamatots ar būtiskām sabiedrības interesēm. Taču varot būt arī tādas situācijas, ka persona pieņēmusi lēmumu par priekšlaicīgu pensionēšanos, pastāvot labvēlīgākam tiesiskajam regulējumam, bet pensija tai piešķirta tad, kad spēkā jau bijis jauns, nelabvēlīgāks regulējums. Konkrētajā gadījumā esot iespējams konstatēt atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos vai salīdzināmos apstākļos, taču šādai atšķirīgai attieksmei esot objektīvs un saprātīgs pamats - nepieciešamība aizsargāt cilvēku tiesības un sabiedrības labklājību. A. Kovaļevska uzskata, ka būtu bijis labāk, ja likumdevējs par nošķiršanas datumu būtu noteicis iesnieguma iesniegšanas, nevis pensijas piešķiršanas dienu. Tomēr no apstrīdētās normas pieņemšanas brīža līdz tās spēkā stāšanās brīdim pagājušas divas nedēļas. Tas esot bijis pietiekami ilgs laiks, lai persona paspētu atsaukt savu iesniegumu, ja to vēlētos. Līdz ar to tiesiskās paļāvības princips neesot pārkāpts. Secinājumu daļa